Jānis Rokpelnis.
Varbūt dullā valodas putra, galu galā, arī ir viena veselīga būšana?
Stāvam mēs mazā laukumiņā, kas vienlaikus izpleties pa visu pasauli, apjozti ar kuslu politkorektuma žogu. Un apkārt tam nepolitkorekti miljardi - pārliecinošs cilvēces vairākums! - spļauj mums virsū ar to lielāko labpatiku. Un cits citam, protams, arī. Bet te nu mēs esam ar savu politkorekto latviešu valodu un mācāmies turēt muti. Un atbildēt ar saulainu smaidu. Jo, kur politkorektuma mūzas klusē, labprāt runā lielgabali un Molotova kokteiļi. Ak, ko nu par to... Vārda brīvestība ir skaista, kamēr par to nebāž ķurķī...
Nesen, atdzejojot kādas Krievijas dzejnieces vārsmas, uzjautrinājos, ka neķītri vārdi nav jātulko: tie it visi jau tiek lietoti latviski krustām un šķērsām. Kāds dedzīgi iebildīs, ka angļu valoda arī ir bagātinājusi mūsu draiskulīgās leksikas slāni. Un varbūt varam lepoties, ka dažs piedauzīgs latvju vārds ir pacēlis cepuri un atvadījies no mūsu mēles. Piemēram, «maucība», ko aizstājis skaistvārds «romantika». Ak, vai, jaunais Bībeles tulkojums atkal ieviesis šo seno romantikas sinonīmu. Turklāt to lieto pats Dievs. Taču mūsdienās «mauka» būs jau pagodinošs tituls slavenību sūro gaitu apdainošanai masu medijos (o, seno romiešu baumu un tenku dieviete Fama bauda nepārspējamu popularitāti). Eksistenciālais jautājums - kurš ar kuru guļ? - mokoši nodarbina cilvēces advancētos prātus. Tāpat kā no izvirtībām palikušas tikai kulinārās (iespējams, par tām nav paredzēta kriminālatbildība), citām šis jēdziens (bet kas tad ir pedofilija?) iet apkārt ar līkumu.
