Diāna Heislere. Publicitātes foto.
Latvija izvirzījusi mērķi līdz 2027. gadam panākt, lai 54% pieaugušo gada laikā iesaistītos izglītībā, taču mūžizglītība nav tikai valsts noteikta prioritāte - arī paši cilvēki tajā saskata iespēju profesionāli attīstīties. OECD dati liecina, ka aptuveni 60% pieaugušo izglītības dalībnieku Latvijā kā vienu no galvenajiem mācīšanās iemesliem min vēlmi uzlabot savas darba izredzes vai profesionālo sniegumu. Tātad gan valsts līmenī, gan individuāli uzsvars tiek likts uz zināšanu un prasmju pilnveidi, taču vai ar to pietiek, lai sasniegtu vēlamo karjeras izaugsmi?
Taču ar jaunu zināšanu apguvi vien nepietiek - tikpat svarīgi ir saprast, kā tās izmantot savu profesionālo mērķu sasniegšanai, un reizēm lielākais izaicinājums ir nevis zināšanu trūkums, bet gan skaidrība par to, kurp vēlamies virzīties, un drosme spert nākamo soli.
Pirms izvēlēties nākamos kursus, jāizvēlas virziens
Mūsdienās iespēju profesionāli pilnveidoties netrūkst, un, domājot par nākamo soli karjerā, bieži vien pirmā izvēle ir jaunu zināšanu vai kvalifikācijas iegūšana. Taču plašais mācību piedāvājums var radīt arī maldīgu priekšstatu, ka katrs apgūtais kurss automātiski tuvina vēlamajai izaugsmei. Patiesībā cilvēkam var būt iespaidīgs CV un plaša pieredze, bet joprojām trūkt skaidrības par to, ko ar savām prasmēm viņš vēlas sasniegt, tāpēc pirms nākamo mācību izvēles ir vērts sev pajautāt, kādu profesionālo nākotni vēlamies veidot un kādas zināšanas vai pieredze patiešām palīdzētu tai tuvoties. Skaidrāks virziens ļauj ne tikai mērķtiecīgāk izvēlēties attīstības iespējas, bet arī labāk izmantot jau iegūtās prasmes.
Ar mērķi vien nepietiek
Svarīgi, lai skaidram mērķim seko arī rīcība. Piemēram, ja cilvēks vēlas kļūt par komandas vadītāju, pirmais solis ne vienmēr ir vadības kursi. Daudz vērtīgāk var izrādīties aprunāties ar savu vadītāju un noskaidrot, kādas iespējas uzņēmumā pastāv un kas šobrīd kavē viņu izvirzīt šādam amatam. Ne visiem nepieciešams detalizēts piecu gadu plāns - kādam pietiek ar skaidru virzienu, savukārt citam palīdz konkrēti uzdevumi un termiņi, bet svarīgākais ir nepalikt tikai pie nodoma. Pat nelieli, bet regulāri soļi ilgtermiņā var dot vairāk nekā vēl viens apgūts kurss, kura zināšanas tā arī netiek izmantotas praksē.
Reizēm vajadzīgs cilvēks, kurš palīdz ieraudzīt vairāk
Viens no lielākajiem šķēršļiem profesionālajā attīstībā mēdz būt mūsu pašu priekšstati par savām iespējām. Mēs labi apzināmies, kā vēl pietrūkst, bet daudz retāk apstājamies, lai novērtētu jau sasniegto. Kādus sarežģītus uzdevumus esam atrisinājuši? Par ko kolēģi mūs novērtē? Kādas prasmes esam attīstījuši, pat paši to nepamanot?
Šeit īpaši vērtīgs var būt skats no malas. Tas var būt vadītājs, kolēģis, domubiedrs vai mentors - cilvēks, kurš palīdz uzdot jautājumus, ko paši sev ikdienā neuzdodam, un paskatīties uz ierastām situācijām citādi. Manā profesionālajā ceļā šāda pieredze ir bijusi īpaši nozīmīga. Brīdī, kad sāku apsvērt darba iespējas starptautiskā vidē, man jau bija uzkrāta pieredze un pārliecība par savām profesionālajām spējām, tomēr vienlaikus pastāvēja jautājums, vai ar to pietiek, lai konkurētu daudz plašākā darba tirgū. Tieši tādēļ pieteicos „Riga TechGirls” mentoru programmai, meklējot iespēju aprunāties ar cilvēku, kurš pats jau izgājis līdzīgu ceļu.
Pēc mentoringa ar Santu Voiceku ieguvu vēlamo darba pozīciju starptautiskā uzņēmumā, bet vērtīgākais izrādījās nevis konkrēti padomi par darba meklēšanu, bet iespēja pārrunāt savus mērķus ar kādu, kurš līdzīgus izaicinājumus jau piedzīvojis. Mentore palīdzēja izvērtēt, kas man patiešām padodas, kuri darba pienākumi sniedz gandarījumu un vai izvēlētais virziens atbilst tam, ko vēlos ilgtermiņā. Dažas atbildes, iespējams, jau zināju, tomēr tikai sarunā tās pirmoreiz skaidri noformulēju. Šī pieredze deva arī ko grūtāk izmērāmu - mieru un pārliecību, ka drīkstu vēlēties vairāk, reizēm tieši tas ir nepieciešams, lai pārstātu šaubīties un spertu nākamo soli.
Ne visiem jāvēlas kļūt par vadītājiem
Runājot par profesionālo izaugsmi, viegli nonākt pie pieņēmuma, ka ikvienam jātiecas pēc augstāka amata, lielākas atbildības vai straujākas karjeras, taču ne visiem tā ir prioritāte, un tam arī nav jābūt. Kādam svarīgākais ir profesionāli izaicinājumi, citam - iespēja vairāk laika pavadīt ar ģimeni, ceļot vai būt dabā. Nav viena pareizā dzīves ceļa, tāpēc pirms jaunu mērķu izvirzīšanas ir svarīgi saprast, vai tie patiešām ir mūsu pašu, nevis apkārtējās vides gaidu virzīti. Un šajā procesā nav obligāti jābūt vienam. Mentoru programma var kļūt par iespēju iepazīt citu pieredzi, pārbaudīt savus priekšstatus un iegūt drosmi rīkoties - galvenais ir nebaidīties meklēt atbalstu un uzdot jautājumus.
Galu galā lielākais risks ne vienmēr ir pieņemt nepareizu lēmumu, bet dažkārt daudz vairāk zaudējam, gadiem atliekot pirmo soli, jo gaidām brīdi, kad būsim pietiekami zinoši, pieredzējuši vai pārliecināti, taču pārliecība bieži rodas tikai tad, kad sākam rīkoties.
Autore ir Riga TechGirls Mentoru programmas absolvente.
