Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Ir gana daudz indikatoru un izpausmes veidu, kas liecina, ka sabiedrība ir nobriedusi, stabila un, jā, savā ziņā pat pašpietiekama un ilgtspējīga. Viens no šādiem izpausmes veidiem noteikti ir mūsu kā sabiedrības iesaiste vienā vai citā labdarības projektā. Cik aktīvi esam līdzdarboties ne tikai mūsu sabiedrības veidošanai, bet arī regulāru un šķietami nebeidzamu problēmu risināšanā. Piemēram, asins nodošanā – sniedzot citiem cilvēkiem ne tikai savu laiku, naudu vai mantu, bet pašu svarīgāko – dzīvību. Pat tad, ja pretī par to saņemam noteiktu labumu – apmaksātu brīvdienu un dažus eiro.
Šogad, vēl pirmssvētku laikā, vēl pirms regulārajiem Valsts Asinsdonoru centra uzsaukumiem, kārtējo reizi devos nodot asinis. Lai gan parasti asinis nododu vispārējām vajadzībām, šoreiz atsaucos uz kādu ierakstu Facebook, kur manas asinsgrupas asinis meklēja konkrēta cilvēka dzīvības glābšanai. Pirmo reizi divpadsmit gadu laikā man bija jāsēž rindā un jāgaida. Citas reizes Valsts Asinsdonoru centra gaiteņi ir tukši, klusi un šķiet, ka kabinetu durvju eņģes no to nelietošanas varētu ierūsēt. Bija patīkami redzēt un klausīties, kā satraukušies cilvēki, kas šo labo darbu veic pirmo reizi, sarunājas un mēģina saprast, kā pareizi aizpildīt anketas. Un tomēr.
