Eiropas Sociālā harta, kurai pievienojusies arī Latvija, paredz ikvienam cilvēkam tiesības uz veselības aizsardzību. Tā nav tikai skaista deklarācija – tā ir apņemšanās samazināt slimību cēloņus un veidot sistēmu, kas palīdz cilvēkiem dzīvot kvalitatīvāk un arī ilgāk. Tomēr jāvaicā: vai Latvijā šī apņemšanās patiešām tiek īstenota?
Kā reģionālas slimnīcas vadītājs es redzu, ka valsts veselības aprūpes finansēšanas sistēma šobrīd ir pretrunīga – ambulatorā veselības aprūpe ir prioritāte, bet tā bieži ir nesasniedzama, no slimnīcām tiek sagaidīta augsta kvalitāte, precizitāte un pieejamība, bet par pakalpojumiem netiek samaksāts. Jelgavas pilsētas slimnīcas pieredze to apliecina: slimnīcas neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļā gadā ierodas 33 000 pacientu, no tiem tikai 10 000 tiek hospitalizēti, pārējiem tiek sniegta ambulatora palīdzībā, jo izrādās, slimnīca ir vieta, kur tā ir pacientam vispieejamākā. 2024. gadā valsts pasūtīja ambulatoros pakalpojumus 1,4 miljonu eiro apmērā, bet mēs sniedzām tos par 1,47 miljoniem. Tas nozīmē, ka slimnīca par 60 tūkstošiem eiro nodrošināja pakalpojumus, par kuriem atlīdzība netika saņemta.
Līdzīga situācija ir arī citviet. Daugavpils reģionālā slimnīca nesen piedzīvoja finanšu krīzi, un valsts bija spiesta to “glābt” ar 4,6 miljonu eiro ieguldījumu. Vadītāji tiek mainīti bieži, līdz ar pārmaiņu procesi vēl vairāk tika bremzēti. Šie piemēri parāda, ka pašreizējais modelis vairs nespēj nodrošināt stabilitāti. Valsts atzīst, ka nevar apmaksāt veselības pakalpojumus pilnā apmērā, un šī plaisa starp prasībām un iespējām rada sistēmas necaurspīdīgumu un neefektivitāti.
Eiropas valstu pieredze rāda, ka veselības aprūpes ilgtspēja sākas ar gudru pārvaldību, nevis tikai lielākiem budžetiem. Dānijā un Nīderlandē, piemēram, reģionālās slimnīcas tiek veidotas kā integrēti veselības centri – tās ir spēcīgi, bet elastīgi mezgli valsts sistēmā, kas uzņemas atbildību gan par ārstēšanu, gan profilaksi, gan digitalizāciju. Šo valstu pieredze pierāda: pārmaiņas sākas nevis ar reformām, bet ar domāšanas maiņu.
Manuprāt, Latvijas reģionālajām slimnīcām ir jāiet tieši šis ceļš – jābūt ne tikai ārstniecības vietām, bet reģionālās veselības inovāciju centriem. Tas nozīmē ieguldīt kvalificētā personālā, tehnoloģijās, digitalizācijā, pacientu datu pārvaldībā, preventīvos pakalpojumos un jaunos sadarbības modeļos ar pašvaldībām un ģimenes ārstiem. Gudra resursu pārvaldība nav tikai taupība – tā ir prasme ierobežot izdevumus, pieņemot racionālus, caurredzamus lēmumus un palielināt ieņēmumus, piedāvājot kvalitatīvus maksas pakalpojumus, īpaši ambulatorajā jomā. Ambulatorā aprūpe var nodrošināt integrāciju ar stacionārajiem pakalpojumiem - informācija, ārstēšanas plāni un rekomendācijas tiek nodotas bez pārtraukuma, kā arī novērst nevajadzīgu hospitalizāciju, ja problēmas tiek risinātas laikus un stacionārās aprūpes resursi tiek izmantoti tikai tad, kad tie patiešām ir nepieciešami, jo stacionārā aprūpe ir visdārgākā.
Šobrīd Jelgavas slimnīca apzināti strādā, lai ieviestu šādu pārvaldības kultūru. Mēs detalizēti sekojam līdzi personāla izmaksām, pārskatām darba apjomu noteikšanas principus, kontrolējam virsstundas, analizējam medikamentu patēriņu un uzlabojam cilvēkresursu plānošanu. Tajā pašā laikā investējam tur, kur tas rada vērtību – modernākās diagnostikas iekārtās, dienas stacionāra attīstībā un digitālajā uzskaitē, kā arī neatliekamajā palīdzībā. Mēs nedzenamies pēc kvantitātes – mēs meklējam kvalitāti un ilgtspēju.
Šādu pārmaiņu vadība nav viegla. Tā prasa datus, dialogu un drosmi. Datus – lai redzētu, kur sistēma zaudē efektivitāti. Dialogu – lai kopā ar slimnīcas darbiniekiem un pašvaldību meklētu risinājumus. Un drosmi – pieņemt nepopulārus, bet nepieciešamus lēmumus slimnīcas ilgtermiņa attīstības vārdā.
Latvijas veselības aprūpe šobrīd ir krustcelēs. Mēs varam turpināt dzēst ugunsgrēkus – vai arī būvēt sistēmu, kas pati par sevi ir noturīga un taisnīga. Reģionālajām slimnīcām ir potenciāls kļūt par šīs sistēmas mugurkaulu, ja tām uzticas, ja tām ļauj būt inovatīvām un ja tās tiek finansētas atbilstoši pacientu vajadzībām.
Veselība nav izmaksu postenis – tā ir ieguldījums valsts un nākotnē. Un tieši reģionālās slimnīcas ir tās vietas, kur šī nākotne sākas. Vesels cilvēks ir produktīvs un dod ieguldījumu pilsētas, reģiona un valsts attīstībā un to slimnīca ar savu darbību nodrošina šobrīd un nodrošinās arī turpmāk, strādājot jelgavnieku un Zemgales reģiona iedzīvotāju interesēs.
Autors ir Jelgavas pilsētas slimnīcas valdes priekšsēdētājs.