Kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs. Foto — LETA un Ir arhīvs
Veselīgas un auglīgas ilgtermiņa attiecības balstās savstarpējā cieņā un uzticībā. Attiecību uzturēšana un kopšana prasa pacietību, spēju ieklausīties un abpusēji pielāgoties pārmaiņām.
Šīs pamatpatiesības nāk prātā, vērojot saspīlējumu plašākas sabiedrības un akadēmiskās kopienas (zinātnieku) attiecībās. Nāk taupības laiki, pieaug nervozitāte. Zinātnieki ir nobažījušies par jau tā trūcīga publiskā finansējuma samazinājumu, sabiedrība grib saprast, ko tā iegūst no zinātnes. Draudīgu ārējo fonu veido gan ģeopolitiskā nestabilitāte, gan frontālais uzbrukums zinātnei, kuru īsteno ASV prezidenta administrācija savā valstī.
Kā akadēmiķis gan šaurā, gan vispārīgā nozīmē, kuram Latvijas un Eiropas nodokļu maksātāji ļāvuši īstenot savu sapņu karjeru Latvijā, gribu skaidrot savu izpratni par sociālo kontraktu attiecībā uz fundamentālo zinātni. Sākšu ar pamatprincipiem – jo tikai tad, kad spējam vienoties par vēlamo kārtību, varam kritiski izvērtēt, kur realitāte atpaliek no ideālā.
Fundamentāla pētniecība rada zināšanas, kuru tiešais pielietojums ir vai nu neiespējams, vai nu iepriekš neparedzams. Mēs visi vēlamies lai tās būtu jaunas un vērtīgas - spējīgas ietekmēt citus zinātniekus, kas tālāk paplašinās zināmā fronti. Bet kas šo vērtību spēj atpazīt un kritiski izvērtēt? Tikai citi zinātnieki. No šīs zināšanu asimetrijas izriet divi ļoti svarīgi principi. Pirmais ir recenzēšana kolēģu vidū (peer review), kurā projekta pieteikumu vai iznākumu (tipiski - zinātnisko rakstu) izlasa un kritiski novērtē neatkarīgi tās pašas nozares eksperti (peers). Otrais ir uzticība šī procesa pārvaldītājiem (piemēram, Latvijas Zinātnes padomei un recenzējamo zinātnisko žurnālu redakcijām).
Mēs visi gribam, lai mūsu zinātnieki būtu patiešām labākie, nevis tikai tādi, kas iemācījušies atdarināt zinātnes procesus un sargā savu cunfti. Tāpat kā ekonomikā brīvais tirgus (ar saprātīgu regulāciju) nodrošina preču un pakalpojumu aprites efektivitāti, tieši tāpat ideju "brīvais tirgus" nodrošina pētniecības efektivitāti. Tāpēc noteicošais svars zinātnes projektu pieteikumu vērtēšanā ir zinātniskā izcilība (excellence), kuru novērtēt var tikai ārējie kompetentie zinātnieki (recenzenti). Tas, kas ir oriģināls un vērtīgs pasaules kontekstā, visticamākais, būs ļoti grūti saprotams plašākai sabiedrībai bez atbilstoša konteksta un skaidrojuma.
Savu fundamentālo pētījumu skaidrojumu sabiedrībai var sniegt tikai paši zinātnieki. Katrs, ka ir uzvarējis FLPP konkursā, ir spējīgs ļoti labi pamatot gan sava pienesuma vietu plašajā nozares izaicinājumu kontekstā, gan plānoto iznākumu ietekmi (par šo jau ir saņemtas izcilas recenzentu atzīmes). Ne katram lieliskam pētniekam ir laba komunikatora dotības, un bieži vien mēs pienākumu skaidrot savus pētījumus uztveram kā slogu. Diemžēl, maksa par atrautību no sabiedrības, kas par pētniecību maksā, ir pārpratumi un augoša atsvešinātība (atceramies laulātā pāra attiecību metaforu).
Ar lielu sašutumu vēroju, kā konkursā uzvarējušo projektu nosaukumus izķidā un pēc savas izpratnes norecenzē atbilstoši “Latvijas vajadzībām” netikai politiskie troļļi, bet daži cienījami žurnālisti. Demokrātijā ir vārda brīvība, un es gribu pielikt savu vārdu akadēmiskās brīvības aizstāvībai, it sevišķi sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas vienmēr pret eksaktajiem ir ievainojamākā pozīcijā.
Kāpēc fundamentālā zinātne vispār ir vajadzīga, it sevišķi mazai un ne pašai turīgākai valstij?
Līdzdalības cilvēces lielo izaicinājumu risināšanā ir kultūras sastāvdaļa, pēc kuras tiek vērtētas valstis, universitātes un zināšanu ietilpīgu investīciju potenciāls. Integrēta ar augstāko izglītību, tā piedāvā visaugstākās grūtības un ambīcijas uzdevumus un kalpo par talantu magnētu. Fundamentālā pētniecība uztur dziļu kompetenci vissarežģītākajos jautājumos, spēju izprast negaidītus izaicinājumus un viedi uz tiem reaģēt. Līdzdalība starptautiskā ideju apmaiņā visaugstākajā līmenī vairo zināšanas un iespējas arī praktiskajiem pielietojumiem. Gādāt, demonstrēt un skaidrot šos ieguvumus sabiedrībai ir mūsu akadēmiskās kopienas pienākums.
Ko zinātnieki sagaida pretī no sabiebrības? Izpratni, ka laba zinātne ir dārga un lēna. Ka uz katru izcilu darbu būs desmit vidējie. Ka sauklis "pārvētīsim zinātnes sasniegumus inovācijās", vulgāri pārprasts, nerada inovācijas, bet iemāca pētniekiem liekuļot.
Cik daudz un kādu fundamentālo zinātni Latvija vēlas? Iespējas nosaka gan ekonomiskā rocība, gan nemateriālais vērtību kapitāls. Iznākums gan budžeta, gan rīcībpolitikas formā, būs politiskais kompromiss, kas atspoguļo sabiedrības vērtības.
Tik tālu par teoriju. Kādi instrumenti fundamentālo pētījumi īstenošanai ir Latvijā?
Primārais "Fundamentālie un lietišķo pētījumu projekti" (FLPP), kas ir viens no Latvijas Zinātnes Padomes veiksmes stāstiem, kas rūpīgi jāturpina un jāpilnveido. Ar to tiešā veidā tiek īstenots ideju atklātais konkurss un tā ir kopīga un rūpīgi sargājamā akadēmiskās brīvības telpa. Pieprasījums pret pieejamo budžetu gan ir tik liels, ka daži kolēģi šo konkursus sauc arī par bada spēlēm - ar vērtējumu 95% no 100% šogad, piemēram, nepietiek. Sīva konkurence ir raksturīga izcilnieku stipendijām (arī Eiropas Zinātnes padomes konkursiem). FLPP gadījumā lielais mazo projektu skaits ierobežo recenzentu skaitu un laiku, un tad projektu reitinga augšgalā dominē loterija.
Tematiskās prioritātes un valsts vajadzības iezīmē Valsts pētījumu programmas, tai skaitā tās, kurās ir būtiska fundamentālā komponente. Par to saturu un nozīmi pietrūkst publisko diskusiju, bet tieši tas ir politiskā spēka (labajā nozīmē) pielikšanas punkts, lai stūrētu pētniekus virzienos, par ko esam demokrātiski lēmuši, ka tieši Latvijai tie ir svarīgi.
Trešais instruments ir nesen ieviestā tenūrprofesūra - tāds kā garantētais viens FLPP grants uz profesora tenūras laiku (teorijā - uz visu karjeru, kamēr performē, praksē - kamēr būs finansējums tenūrai). Ka viens no šiem izredzētajiem varu apliecināt - tik tiešām daudz vieglāk rakstīt projektu pieteikumus un konsultēt kolēģus, kad no kārtējā projekta veiksmes nav atkarīga tava spēja samaksāt rēķinus. Kādu labumu katra augstskola gūst no saviem tenūrprofesoriem, redzēsim ilgākā termiņā. Arī šeit ir svarīgi, lai formālie rādītāji (bibliogrāfiskie un augstskolu reitingi) neaizēnotu būtību.
Ja tiekties būt gudrākam ir mūsu vērtība, tad kopt zinātni vaslts izaugumam ir mūsu pienākums.
Autors ir Latvijas Universitātes tenūrprofesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.