Aija Bite-Ozere. Publicitātes foto
Šķiet, gandrīz katru dienu dažādos medijos lasām par to, kā mākslīgais intelekts (MI) mainīs mūsu ikdienu. Nereti šīm prognozēm pievienojas arī visai apokaliptiskas ainas – par profesijām, kas izzudīs, darbavietām, kuras pārņems tehnoloģijas, un pasauli, kurā cilvēka loma kļūs arvien mazāka.
Taču uzņēmumu ikdienā MI stāsts jau sen vairs nav tikai par nākotni, tāpēc arvien svarīgāks kļūst nevis jautājums, vai uzņēmumā izmantot MI, bet gan – kā to ieviest tā, lai tas patiešām sniegtu vērtību.
Manuprāt, viena no atbildēm ir darbinieku iesaiste. MI attīstās tik strauji, ka uzņēmumam ir praktiski neiespējami paredzēt un centralizēti noteikt, kādam vienam rīkam būtu jāatrisina visas darba vajadzības. Katram darbiniekam ir sava darba specifika, savi izaicinājumi un uzdevumi, tādēļ arī MI izmantošanas iespējas katram var būt atšķirīgas. Tieši darbinieki, kuri ikdienā vislabāk pārzina konkrēto procesu, bieži vien ir tie, kas var pamanīt, kur tehnoloģija var palīdzēt visvairāk.
Tāpēc veiksmīga MI ieviešana, manuprāt, sākas nevis ar jautājumu “kādu rīku mums iegādāties?”, bet gan ar jautājumu “kā palīdzēt cilvēkiem šo tehnoloģiju izmantot droši un jēgpilni?”
Mēs, “Tele2”, savu pieeju MI ieviešanai balstām uz trim pīlāriem – drošību, pašizglītošanos un dalīšanos pieredzē.
Pirmais un svarīgākais ir drošība. Jo vairāk MI ienāk darba vidē, jo svarīgāk ir skaidri saprast, kādus rīkus drīkst izmantot, ar kādu informāciju tajos var dalīties un kādi piesardzības pasākumi jāievēro. Tehnoloģiju attīstības ātrums nedrīkst kļūt par iemeslu tam, lai drošība paliktu otrajā plānā. Uzņēmumam ir jāizveido skaidri spēles noteikumi, lai darbiniekam nebūtu jāmin, kas ir atļauts un kas nav.
Otrais – pašizglītošanās. MI lietošana nav prasme, ko var apgūt vienā apmācību reizē. Rīki un to iespējas mainās nepārtraukti, tādēļ būtiska ir vēlme pašam izmēģināt, eksperimentēt un mācīties. Mēs mudinām kolēģus ikdienā trenēties un izmantot tos MI risinājumus, ko uzņēmums nodrošina. Jo vairāk cilvēks pats izmēģina tehnoloģiju dažādos darba uzdevumos, jo labāk viņš saprot gan tās iespējas, gan ierobežojumus.
Trešais – dalīšanās pieredzē. Tieši šeit, manuprāt, slēpjas viena no lielākajām darbinieku iesaistes vērtībām. Katram kolēģim ir sava darba specifika un līdz ar to arī sava pieredze ar MI. Tas, kas vienam šķiet pašsaprotams, citam var kļūt par vērtīgu atklājumu. Tāpēc “Tele2” reizi mēnesī rīkojam MI kafijas sarunas, kurās kolēģi neformālā gaisotnē dalās ar to, ko ir izmēģinājuši, kas ir izdevies un kas ne. Šādās sarunās nereti rodas arī jaunas idejas, kur tehnoloģiju varētu izmantot vēl efektīvāk. Tas ļauj MI ieviešanu padarīt nevis par atsevišķu IT vai vadības iniciatīvu, bet gan par kopīgu uzņēmuma mācīšanās procesu.
Manuprāt, tieši šāda pieeja būs arvien nozīmīgāka arī nākotnē. MI tehnoloģijas turpinās attīstīties, un uzņēmumiem būs pieejams arvien vairāk jaunu rīku. Taču pats svarīgākais resurss nebūs rīku skaits. Tā būs cilvēku spēja saprast, kur un kā šos rīkus izmantot.
MI ieviešana tādēļ nav tikai tehnoloģisks projekts. Tas ir arī pārmaiņu vadības, kultūras un uzticēšanās jautājums. Uzņēmums var nodrošināt labākos rīkus, taču, ja darbinieki nezina, kā tos izmantot, baidās kļūdīties vai nesaprot, kāpēc tas vispār nepieciešams, ieguvums būs ierobežots. Savukārt, ja darbiniekiem tiek dota iespēja mācīties, eksperimentēt, uzdot jautājumus un dalīties savā pieredzē, MI var kļūt par instrumentu, kas nevis aizstāj cilvēku, bet palīdz viņam strādāt gudrāk, ātrāk un radošāk.
Tāpēc, runājot par MI ieviešanu uzņēmumos, nevajadzētu koncentrēties tikai uz tehnoloģiju. Tikpat daudz uzmanības jāvelta cilvēkiem, kuri ar šo tehnoloģiju strādās. Galu galā MI vērtību uzņēmumā nenosaka tikai tas, ko tehnoloģija spēj izdarīt, bet arī tas, ko cilvēki iemācās ar tās palīdzību paveikt.
Autore ir Tele2 personāla departamenta direktore.
