Katrīne Pļaviņa-Mika
2026. gadā uzņēmējdarbības vidi Latvijā noteiks nevis viena strukturāla reforma, bet vairāku regulējuma iniciatīvu kopums dažādās nozarēs. Šīs iniciatīvas, kas bieži tiek pamatotas ar sabiedrības interesēm, kopumā sašaurina uzņēmēju rīcības brīvību un palielina izmaksas, lai izpildītu jaunās politiķu prasības.
Lētāka elektrība – uz kā rēķina?
Enerģijas tarifu pieaugums 2025. gadā radīja spiedienu uz eksportējošajiem uzņēmumiem, mazinot to konkurētspēju starptautiskajos tirgos. Politiski pievilcīgā atbilde ir vienkārša – prasīt zemākus tarifus. Taču praksē tas nozīmē spiedienu uz neatkarīgo Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju jeb Regulatoru un pašiem enerģētikas uzņēmumiem, kuros tarifā atļautie ieņēmumi ir gandrīz vienīgais ieņēmumu avots.
Eiropas Savienības Tiesa lietā C-87/24 skaidri norādīja – Regulatora uzdevums nav tikai nodrošināt zemas cenas patērētājiem, bet arī radīt apstākļus investīcijām, inovācijām un drošai energosistēmai. Tomēr 2026. gadā sagaidāms spiediens uz regulatoru ar mērķi panākt zemākas cenas administratīvā ceļā. Vienlaikus Saeima apspriež priekšlikumus ierobežot konkurenci elektroenerģijas ražošanā, nosakot jaudas griestus vēja parkiem plānošanas reģionu un pašvaldību līmenī. Šāda pieeja rada papildu risku investīciju videi, jo samazina tirgus prognozējamību un kavē jau tā ieilgušo vēja parku attīstīšanas procesu sabiedrības ne vienmēr pamatoto ieildumu dēļ.
Uzņēmumiem tas nozīmē lielāku nenoteiktību ilgtermiņa plānošanā, īpaši nozarēs, kas ir atkarīgas no stabilām un konkurētspējīgām enerģijas cenām.
Piesardzības princips kā jaunā norma veselības un patērētāju aizsardzībā
Veselības un patērētāju tiesību aizsardzība ir leģitīms arguments uzņēmējdarbības ierobežojumiem. Pēdējos gados tas izpaudies alkohola tirdzniecības un azarstpēļu vietu ierobežojumos un elektronisko cigarešu (veipu) aizliegumā. Lai gan šobrīd netiek aktīvi virzīti jauni aizliegumi pārtikas vai līdzīgu preču jomā, priekšvēlēšanu periods palielina šādu iniciatīvu iespējamību.
Vienlaikus tiesu praksē nostiprinās piesardzības princips, īpaši attiecībā uz jauniem produktiem un pakalpojumiem. Eiropas Savienības Tiesas spriedumi rāda, ka patērētāju gaidas un iespējamie riski tiek vērtēti prioritāri, pat ja tie ierobežo inovāciju vai jaunu produktu ienākšanu tirgū. Piemēram, Eiropas Savienības Tiesa lietā C-563/24 par iespēju nosaukt dzērienu par “bezalkoholisku džinu” nosprieda, ka par džinu nevar saukt bezalkoholisku dzērienu, jo patērētāji no džina sagaida noteiktu tā pagatavošanas veidu un sastāvu. Šī pieeja signalizē – inovācijām būs jāpārvar arvien augstāks regulējuma slieksnis, arī finanšu tehnoloģiju un citu jaunu nozaru gadījumā.
Finanšu sektorā Latvijā 2026. gadā īpaša uzmanība būs priekšlikumem nodot nebanku kreditētājus Latvijas Bankas uzraudzībā. Nozare brīdina par dialoga trūkumu un objektīvu iemeslu neesību šādām pārmaiņām. Vienlaikus pastāv risks, ka šāda uzraudzības paplašināšana var kļūt par precedentu arī citām saistītām nozarēm, piemēram, parādu atgūšanai.
Darba tiesības – aizsardzības un elastības līdzsvars
Darba likuma modernizācijas diskusijās publiski dominē virsstundu jautājumi, taču uzņēmējiem būtiski ir arī priekšlikumi, kas paplašina arodbiedrību pilnvaras. Tie var apgrūtināt darba attiecību izbeigšanu un palielināt juridisko risku uzņēmumiem.
Plānots arī pārskatīt koplīgumu spēkā esības termiņus un ieviest kriminālatbildību par arodbiedrību darbības traucēšanu. Šie jautājumi prasa rūpīgu līdzsvarošanu, lai darbinieku aizsardzība nekļūtu par šķērsli uzņēmumu spējai pielāgoties ekonomiskajiem apstākļiem.
Ko tas nozīmē uzņēmējiem?
2026. gadā uzņēmējdarbības brīvību Latvijā ietekmēs pakāpeniskas, sektorālas izmaiņas, nevis viena fundamentāla reforma. Kopējā tendence norāda uz piesardzīgāku regulējuma pieeju, lielāku valsts iesaisti un mazāku elastību uzņēmumu rīcībā. Uzņēmējiem tas nozīmē nepieciešamību aktīvāk sekot politikas veidošanas procesiem, piemēram, iesaistoties nozares vai Latvijas uzņēmēju organizāciju darbā, un iebilst par regulējumu, kas iegrožo uzņēmējdarbības brīvību.
Autore ir advokātu biroja Sorainen zvērināta advokāte.
