Aleksejs Švedovs. Publicitātes foto.
Kamēr visi apsprieda cenas degvielas uzpildes stacijās, pie apvāršņa parādījās kārtējais „melnais gulbis“. Precīzāk sakot, atgriezās vecais 2008. gada gulbis, tikai daudz spēcīgāks, 18 gadu laikā uzbarots ar treknām monetārās stimulēšanas programmām. Atlidoja viņš pēc kārtējā upura, kura laikā pēc iedibinātās tradīcijas lielākajai daļai iedzīvotāju nāksies vēl ciešāk savilkt jostas, samierināties ar sociālo programmu samazināšanu un, visai iespējams, atdot savu veselību un dzīvību.
Kopš globālās finanšu krīzes sākuma 2008. gadā līdz pat šim brīdim naudas bāzes kopapjoms ir palielinājies vairākas reizes, un to izraisīja daudzkārtējie tā sauktās kvantitatīvās mīkstināšanas (Quantitative Easing) viļņi. Vai parastais cilvēks, kuram nepieder ne ražošanas līdzekļi, ne ievērojams finanšu kapitāls, pēdējo 18 gadu laikā tāpēc ir sācis dzīvot daudzkārt labāk, lai gan tikai Covid-19 pandēmijas akūtajā fāzē (2020.–2021. gadā) ASV Federālo rezervju sistēma, ECB un citas centrālās bankas veica bezprecedenta naudas emisiju? Jautājums ir retorisks. Taču tieši šis kolosālais naudas masas pieaugums iepriekšējos gados ir radījis likviditātes pārpalikumu, kurš šodien meklē virspeļņu jaunajos tehnoloģiju sektoros, radot sarežģītas MI infrastruktūras finansēšanas shēmas.
Viss ir skaisti un ļoti moderni: čipi, mākoņi, datu centri un MI, kur nu vairs bez tā. 2026. gada augustā uzņēmums Nvidia paziņoja par vērienīgu stratēģisko partnerību izveidi ar pasaules lielākajiem finanšu gigantiem, tostarp Goldman Sachs un BlackRock.
Iniciatīvas mērķis ir mobilizēt simtiem miljardu finansējuma mākslīgā intelekta infrastruktūras (datu centru, skaitļošanas klasteru) paātrinātai būvniecībai. Atstāsim šobrīd malā jautājumu par to, cik daudz ūdens un elektroenerģijas šie centri patērēs, kas nenovēršami novedīs pie cenu kāpuma. Šī raksta kontekstā svarīgāks ir cits aspekts: „dzelžu“ pircējiem ir vajadzīgi milzīgi finanšu līdzekļi.
Finanšu institūcijas strukturē darījumus tā, ka izsniegtie kredīti tiek nodrošināti (ieķīlāti) ar fiziskiem serveriem, pašiem grafiskajiem čipiem un ilgtermiņa līgumiem par skaitļošanas jaudu nomu. Tas ir, pēc būtības čipi pārtop par finanšu aktīvu klasi. Ideja ir šādus nodrošinātos parādus „iepakot“ standartizētos finanšu instrumentos (līdzīgi tam, kā savulaik vērtspapīroja hipotekāros kredītus - CDO, kas noveda pie 2008. gada krīzes), piesaistot institucionālo investoru, pensiju fondu un obligāciju tirgu naudu. Čipi un ar tiem saistītā infrastruktūra faktiski darbojas kā likvīda ķīla, pret kuru investori dod naudu.
Gandrīz četrus gadus MI bums uzņēmumam Nvidia nesa simtiem miljardu dolāru peļņu. Tagad korporācija palīdz klientiem finansēt tieši tās pašas ražoto iekārtu iegādi, jo ir ieinteresēta, lai pieprasījums pēc tām saglabātos pēc iespējas ilgāk un cenas augtu… Galu galā tas noved pie situācijas, kurā finanšu saistību apjoms daudzkārt pārsniedz bāzes aktīva reālo vērtību un fizisko apjomu. Tāpat kā 2008. gadā hipotekāros kredītus apvienoja sarežģītos parāda vērtspapīros (CDO), arī tagad sarežģīti finanšu algoritmi iepako čipu iegādes līgumus, datu centru nomu un nākotnes ieņēmumus investīciju produktos Volstrītai.
Čipu ražotājs arvien aktīvāk piedalās datu centru finansēšanā, garantē aktīvu atlikušo vērtību un pērk daļas uzņēmumos, kuri paši ir tā klienti. Ja pieprasījums pēc MI infrastruktūras pēkšņi vājināsies, trieciens nāks uzreiz vairākos virzienos.
Ārpusbilances parādi (sveiciens no Enron): Tehnoloģiju giganti aktīvi izmanto sarežģītus finanšu mehānismus un īpašas investīciju struktūras, lai piesaistītu miljardus vērtus kredītus datu centru būvniecībai. Šie parādi bieži vien tieši neparādās mātesuzņēmumu tradicionālajā bilancē, radot maldinošu iespaidu par finanšu stabilitāti un izaugsmi.
Apļveida finansēšana (sveiciens no Lucent): čipu ražotāji vai mākoņpakalpojumu giganti investē MI jaunuzņēmumos, bet tie nekavējoties atgriež šo naudu atpakaļ korporācijām, pērkot grafiskos procesorus un serverus. Pārdošanas apjomi aug uz tās naudas rēķina, kuru tirgus dalībnieki paši ievada ekosistēmā. Bieži šādus darījumus balsta milzīgi kredīti pret nākotnes līgumu ķīlu, un tas ļauj daudzkārt palielināt operāciju apjomus.
Rodas bezgalīga pieprasījuma ilūzija: ārējiem investoriem un biržas analītiķiem šī shēma izskatās pēc kolosāla, lavīnveida tirgus pieauguma. Šķiet, ka pieprasījums pēc čipiem un MI pakalpojumiem ir bezgalīgs, bet pasūtījumu rindas ir aizpildītas gadiem uz priekšu. Balstoties uz šiem pārskatiem, biržas algoritmi un fondi sāk masveidā uzpirkt tehnoloģiju uzņēmumu akcijas.
Mākslīga augsto cenu uzturēšana: Dzelžu ražotāji var noturēt rekordaugstas cenas saviem čipiem, jo pircēji par tiem maksā nevis no tīras pamatdarbības peļņas no reāliem klientiem, bet gan uz riska kapitāla un aizņemtās naudas rēķina, kuru viņiem izsniedza tie paši ražotāji.
Kapitalizācija pēc „domino“ principa: Kad jaunuzņēmums paziņo par vairāku miljardu vērtu iekārtu iegādes līgumu, gan izstrādātāja, gan dzelžu piegādātāja akciju cena strauji ceļas. Uz papīra uzņēmumi kļūst bagātāki par simtiem miljardu dolāru. Taču fiziski nauda vienkārši apgriezās viena slēgta loka iekšienē.
Jau tagad šī vērienīgā bagātināšanās shēma sit pa parastajiem patērētājiem ar cenu kāpumu, turklāt ne tikai tad, ja jāpērk telefons, dators vai moderna automašīna. Patērētājs neatkarīgi no savas vēlēšanās šo kāpumu samaksās tik un tā, pat ja neizmanto nevienu sīkrīku, bet pērk pārtiku, elektroenerģiju un patēriņa preces, jo to ražošanu un izplatīšanu nodrošina noteikta IT infrastruktūra. Taču šis zaudējums apmēra ziņā pagaidām nav salīdzināms ar to rēķinu, kuru katram patērētājam izrakstīs finanšu pasaule, kad šī „apļveida finansēšanas“ shēma sabruks tāpat kā dotkomu burbulis vai hipotekāro CDO kāršu namiņš 2008. gadā.
Autors ir AS OLEREX / KOOL Latvija SIAstratēģijas vadītājs.
