Juris Alberts Ulmanis. Publicitātes foto
Pavasarī pirms diviem gadiem, kad par mūsu galveno ienaidnieku bija kļuvusi neredzama slimība, Latviju ar ieročiem rokā bija gatavs aizstāvēt 31% valsts iedzīvotāju. Tā toreiz vēstīja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra sagatavotais pētījums. Vēl 55% bija gatavi piepalīdzēt nemilitārā veidā, sniedzot atbalstu bruņotajiem spēkiem.
Kam gan bija jānotiek šajos divos gados, lai iedzīvotāju vēlme sargāt savu tēvzemi nokristos līdz 13%?
Maijā pētījumu kompānija Norstat ziņoja, ka tieši tik niecīgs respondentu skaits būtu gatavs ņemt rokās ieročus un vēl 48% sniegtu nemilitāru atbalstu. Un tas notiek laikā, kad izjūtam reālus karadarbības draudus, jo raķetes un artilērijas šāviņi nolīdzina veselas pilsētas pusotra tūkstoša kilometru attālumā no Rīgas.
