Reinis Pozņaks. Publicitātes foto
Tie, kuri seko notikumiem Ukrainā, droši vien pamanīja spriedzes brīdi Kijivas un Briseles attiecībās 2025.gada jūlijā, kad Eiropas Savienība (ES) pauda bažas par Ukrainas valdības plāniem mainīt struktūru, kuras apkaro korupciju un pakļautību. Šos plānus kā korupcijas apkarotāju neatkarības mazināšanu uztvēra arī tūkstošiem ukraiņu, kuri protestēja ielās.
Kaut gan Ukrainas politiskā vadība tomēr piekāpās gan Eiropai, gan pati saviem pilsoņiem, šī situācija var rosināt šaubas, vai Eiropas, tātad arī Latvijas, finansiālais atbalsts Ukrainai ir to vērts.
Manuprāt, ir bijis, ir un būs vērts vairāku iemeslu dēļ.
Pirmais. Eiropa kritizēja konkrēto plānu tieši tāpēc, ka mēs Ukrainu uzskatām par stratēģiski svarīgu partneri ilgtermiņā. Ja tas tā nebūtu, ja mūs interesētu tikai tuvākie mēneši, tad ES klusētu. Vai arī nolemtu attiecību dziļumu bez plašākiem komentāriem samazināt. Tas pats attiecas uz protestētājiem Ukrainas pilsētās. Ukraiņi nevēlas, lai viņiem būtu vienalga kāda valsts, viņi vēlas, lai tā būtu valsts ar uzticamu pārvaldi un biznesa vidi. No šāda viedokļa raugoties, protesti ir labākā garantija tam, ka Ukraina nekļūs par “cauru mucu”. Tāpat, lai gan ziņas par korupcijas skandāliem Ukrainā mums griež ausīs, sliktāk būtu, ja tādi netiktu atklāti, ja sabiedrībā valdītu apātija un nerakstīta vienošanās par dažādiem nesmukumiem klusēt.
Otrais. Mēs atbalstām nevis specifiski dažus politiķus Ukrainā, bet Ukrainas cilvēku tiesības uz mieru un neatkarību. Prezidenta Zelenska nopelni ir neapšaubāmi, tomēr, ņemot vērā, ka Ukraina ir demokrātiska valsts, Zelenskis nebūs pie varas mūžīgi. Mēs atbalstīsim Ukrainas tautu arī tad, kad viņš būs devies rakstīt memuārus. Nav jēgas pretnostādīt tautu un lēmumpieņēmējus, tomēr zināms nošķīrums ir nepieciešams. Ja ES (arī NATO), lemjot par attiecībām ar kādu valsti, vienmēr vadītos tikai pēc tā, kā rīkojas konkrētajā valstī tobrīd pie varas esošie, tad, ļoti iespējams, ES jau notikusī un nākotnē iespējamā paplašināšanās izskatītos citādi. ES (un NATO) skatās plašāk un ilgākā perspektīvā. Galā mēs paši Latvijā esam patrioti ne tāpēc, ka viennozīmīgi atbalstām visu, ko dara mūsu valdība un parlaments.
Trešais. Tādos vēstures brīžos kā Krievijas agresija pret Ukrainu mēs esam pamatoti kategoriski savā nepatikā pret uzbrucēju. Tas, visticamāk, ir tāpēc, ka šī melnbaltā situācija arī veicina vēlmi Ukrainu padarīt baltu un svētu. Bet tāda tā nav. Piemēram, pretošanās kustības Francijā pret nacistu okupantiem Otrā pasaules kara laikā. Viens no kustības līderiem, ģenerālis Šarls de Golls bija cilvēks ar sarežģītu raksturu, kurš bieži konfliktēja ar britu un amerikāņu sabiedrotajiem. Pretošanās kustībā bija gadījumi, kad tika kārtoti pagātnes rēķini, tāpat tika izvēlēti kļūdaini uzbrukuma mērķi.
Tomēr šīs epizodes nemaina to, ka pretošanās bija vajadzīga, varonīga un tāda tā arī paliks vēsturē.
Ceturtais. Nenoliedzam, ka Ukrainā ir problēmas ar korupciju. Tomēr īstais jautājums ir par to, vai ukraiņi spēj situāciju uzlabot. Mēs redzam, ka dažu gadu laikā Ukrainai ir guvusi lielus panākumus savu kaujas spēju pilnveidošanā, jauns attīstības līmenis sasniegts medicīnā un cilvēku spējā elastīgi reaģēt uz jauniem izaicinājumiem. Nav pamata uzskatīt, ka, ja daudzos citos aspektos ukraiņi māk iet uz priekšu, korupcijas apkarošanā viņi to nespēs. Spēs.
Mums nav Ukraina jāidealizē. Tajā pašā laikā ir nenoliedzami, ka mēs strādājam kopā, lai apturētu Krievijas agresiju pret Eiropu. Par cilvēku, ar kuru tu strādā kopā konkrēta mērķa labā, nav obligāti vienmēr jābūt sajūsmā. Lai darbs virzītos uz priekšu, dažkārt noder atklāti norādīt uz savām bažām un konkrētās rīcības ietekmi uz kopīgo cīņu.
Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts (AS) un Twitter konvoja iniciatīvas aizsācējs.