Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Kad pirms divarpus gadiem sāku publiski runāt par ārpusģimenes aprūpes sistēmas nežēlību pret bērniem, nebija tāda Trauksmes celšanas likuma, kas paredz gan to, kā celt trauksmi un pie kā vērsties, gan nodrošina trauksmes cēlēja aizsardzību. Man nācās pašai iziet visu procesu no sākuma līdz galam, sākotnēji nezinot, kam varu uzticēties, un meklējot palīdzību dažādās institūcijās. Jūtos pateicīga saviem kolēģiem psihologiem un psihoterapijas speciālistiem par tūlītēju, nesavtīgu un ilgstošu atbalstu visā garajā ceļā.
Es lieliski saprotu cilvēkus, kuri pat ar visu likumdošanas drošības spilvenu baidās sākt lielas pārmaiņas, taču ir daudz vairāk iemeslu, kāpēc nepalikt vienaldzīgiem un neklusēt. Tas nav viegls ceļš un var nākties kaut ko zaudēt, taču ieguvumi ir ļoti vērtīgi, jo tie saistīti ar drošības izjūtu – cilvēka emocionālo pamatvajadzību.
