Foto: wikia.org
Īpatnības mūsu domāšanā, ko nav tīkami pašiem saskatīt
Kad bijušais Latvijas Universitātes (LU) rektors Ivars Lācis apjomīgā publikācijā portālā irlv.lv izklāstīja savu bēdu stāstu par kādreizējo sadarbību ar Valsts drošības komiteju (VDK) jeb čeku, es, tāpat kā daudzi ļaudis Latvijā, ļoti uzmanīgi izlasīju šo interviju. Pirmie secinājumi daudziem lasītājiem droši vien bija līdzīgi - interesantas detaļas par to, kā tieši notikusi vervēšana un sadarbība. Galu galā vēl 25 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas mūsu sabiedrība par čekas darbību tomēr zina tik maz.
Bija zināms prieks, ka cilvēks spējis tomēr nākt klajā ar šādu atzīšanos, kā arī zināma deva žēluma, ka tik ilgus gadus bijis sevī jāmokās ar šo nepavisam ne vieglo nastu. Tomēr vienlaikus arī zināma neizpratne un pat izbrīns, ka ar šādu "nastu" azotē un traipu biogrāfijā cilvēkam bija drosme izvēlēties ieņemt tik nozīmīgu un publisku amatu brīvajā un demokrātiskajā Latvijas valstī un iestādē, kas kaldina un audzina mūsu jaunos gaišākos prātus.
