SVEŠU BĒRNU NAV

Nav nejaušība, ka tieši pavasarī un vasaras sākumā tiek īstenotas dažādas preventīvas aktivitātes. Eiropas bērnu traumu profilakses ziņojumi īpaši uzsver nepieciešamību pievērst uzmanību noslīkšanas, satiksmes traumu, kritienu un apdegumu novēršanai, veicinot ūdensdrošības prasmes, drošības aprīkojuma lietošanu un drošu vidi bērnu ikdienas aktivitātēm. Par sezonālā traumatisma pieaugumu ik gadu signalizē arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dati.

Diemžēl transporta nelaimes gadījumi un noslīkšana joprojām ir starp biežākajiem bērnu nāves cēloņiem ārējo nāves cēloņu grupā. Pēdējo desmit gadu laikā ceļu satiksmes negadījumos dzīvību zaudējuši gandrīz simts bērni, bet noslīkuši aptuveni sešdesmit. Tie nav tikai statistikas skaitļi. Aiz katra no tiem ir ģimene, kuras dzīve ir neatgriezeniski mainījusies.

Īpaši būtiski ir apzināties, ka ārējie nāves cēloņi ir vieni no novēršamākajiem bērnu nāves cēloņiem. Latvijā dzīvo aptuveni 344 tūkstoši bērnu vecumā līdz 17 gadiem, tādēļ katra bērna dzīvība ir īpaši nozīmīga. Profilakse šajā jomā nav izdevumi - tā ir investīcija cilvēku dzīvībās, sabiedrības labklājībā un valsts nākotnē.

Bērnu drošība nav tikai ģimenes atbildība. Ne velti sakām, ka svešu bērnu nav un ka bērna izaudzināšanai nepieciešams vesels ciems. Drošas vides veidošana ir kopīgs valsts, pašvaldību, izglītības iestāžu, vecāku un visas sabiedrības pienākums.

Viens no efektīvākajiem veidiem, kā novērst bērnu bojāeju uz ūdens, ir peldētapmācība. Tās nozīmi apliecina gan ārvalstu pieredze, gan Latvijas statistika. Peldētapmācība ir atbalstāma arī Eiropas Savienības fondu 2021.–2027. gada periodā, tostarp Eiropas Sociālā fonda Plus finansētajā veselības veicināšanas programmā, kuras ietvaros pašvaldībām pieejams finansējums dažādām veselības veicināšanas aktivitātēm, tai skaitā bērnu peldētprasmju attīstīšanai. Vairākas pašvaldības jau izmanto šo iespēju, tomēr pieejamība valstī joprojām ir nevienlīdzīga.

Tāpēc atbalstāma ir iecere veidot vienotu peldētapmācības sistēmu, nodrošinot, ka ikvienam bērnam neatkarīgi no dzīvesvietas ir iespēja apgūt peldētprasmi un ūdensdrošības pamatus. Ne visās skolās vai to tuvumā ir baseini vai iespēja organizēt regulāras peldēšanas nodarbības, taču tas nevar būt arguments problēmas atlikšanai. Risinājumi var būt dažādi - pašvaldību finansētas programmas, interešu izglītība, līdzfinansējuma vai vaučeru sistēmas ģimenēm. Svarīgākais nav modelis, bet rezultāts - bērns, kurš prot peldēt un spēj droši rīkoties pie ūdens.

Skandināvijas valstīs peldētprasme ir neatņemama izglītības sastāvdaļa. Uzsvars tiek likts ne tikai uz prasmi peldēt, bet arī uz drošību uz ūdens un glābšanās iemaņām. Šī pieredze apliecina, ka ilgtermiņa ieguldījumi bērnu drošībā dod izmērāmus rezultātus.

Līdzīga pieeja nepieciešama arī satiksmes drošībā. Ieguldījumi velobraukšanas un mikromobilitātes drošības programmās, aizsargķiveru lietošanas veicināšanā un drošības izglītībā skolās ilgtermiņā glābj dzīvības. Katrs novērsts negadījums ir ieguvums ne tikai konkrētajai ģimenei, bet visai sabiedrībai.

Tomēr profilakses pasākumi būs efektīvi tikai tad, ja mainīsies arī mūsu attieksme. Joprojām nereti dzirdami argumenti, ka nav nepieciešams lietot drošības jostas, aizsargķiveres, bērnus sēdināt vecumam atbilstošā autosēdeklī vai izmantot citus drošības līdzekļus, jo "mūsu bērnībā tādu nebija, un mēs izaugām". Taču statistika rāda ko citu.

Pirms trīsdesmit gadiem ārējie nāves cēloņi bija viens no dominējošajiem bērnu nāves cēloņiem pēc viena gada vecuma. Katru gadu bojā gājušo bērnu skaits bija mērāms simtos. Arī toreiz galvenie cēloņi bija satiksmes negadījumi un noslīkšana. Lai gan bērnu Latvijā bija vairāk nekā šobrīd, zaudēto dzīvību skaits bija nesalīdzināmi lielāks.

Mūsdienās situācija ir būtiski uzlabojusies. Mirstība no ārējiem nāves cēloņiem bērnu vidū ir samazinājusies vairākas reizes. Tas nav noticis nejauši, to veicinājusi drošības prasību ieviešana, sabiedrības izglītošana un pakāpeniska izpratnes maiņa par riskiem un atbildību.

Tomēr sasniegtais nedrīkst kļūt par pašapmierinātības iemeslu. Kamēr bērni joprojām zaudē dzīvību novēršamos negadījumos, profilaksei jāpaliek starp valsts un sabiedrības prioritātēm. Drošības paradumi neveidojas paši no sevis - tie jāapgūst ģimenē, skolā un sabiedrībā.

Tieši tādēļ īpaša nozīme ir veselībpratībai. Diskusijās ar nevalstiskajām organizācijām, bērnu tiesību ekspertiem un Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijā arvien biežāk izskan jautājums par veselības izglītības vietu Latvijas skolās. Veselības jautājumu integrēšana dažādos mācību priekšmetos, kā tas ir patlaban, pati par sevi nav slikta pieeja, tomēr praksē tā ne vienmēr nodrošina pietiekami sistemātisku un vienotu pieeju. Ja vēlamies bērniem mācīt drošību uz ūdens, satiksmē, digitālajā vidē, pirmās palīdzības pamatus un veselīgu dzīvesveidu, veselības izglītībai skolā jāpiešķir daudz lielāka nozīme, piemēram, nodrošinot Veselības mācību pamatskolā.

Sabiedrības veselības pētījumi liecina par satraucošām tendencēm bērnu un jauniešu veselības paradumos - nepietiekamu fizisko aktivitāti, pieaugošu ekrānierīču lietošanu, riskantu uzvedību, atkarību izraisošo vielu lietošanu un traumatisma pieaugumu. Latvijai ir vieni no sliktākajiem sabiedrības veselības rādītājiem Eiropas Savienībā, tādēļ veselības izglītības stiprināšana skolās nav papildu izvēle - tā ir nepieciešamība.

Svarīga loma ir arī pirmās palīdzības prasmju attīstīšanai. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta īstenotās iniciatīvas skolās apliecina, ka bērni un jaunieši spēj apgūt ne tikai prasmes palīdzēt citiem, bet arī daudz labāk izprot riskus un savas rīcības sekas. Mācoties sniegt pirmo palīdzību, bērni vienlaikus mācās atpazīt bīstamas situācijas, novērst riskus un rūpēties par savu drošību.

Drošība mūsdienās neaprobežojas tikai ar vidi uz ielas, pie ūdens vai sporta laukumā. Vasaras brīvlaikā bērniem ir vairāk brīvā laika, un arvien lielāku tā daļu viņi pavada digitālajā vidē. Taču internets nav aukles aizstājējs. Pārmērīgs ekrāna laiks, sociālo tīklu ietekme, kaitīgs saturs un digitālās atkarības riski arvien vairāk ietekmē bērnu mentālo veselību, miegu, pašvērtējumu un sociālo attīstību. Tāpēc līdzās drošībai uz ceļa un pie ūdens mums arvien nopietnāk jārunā arī par bērnu drošību digitālajā vidē. Šis jautājums jau sen pārsniedz vienas valsts robežas, tāpēc nepieciešama aktīvāka rīcība gan nacionālā, gan Eiropas Savienības līmenī.

Ja vēlamies samazināt bērnu traumatisma un novēršamo nāves gadījumu skaitu, nepietiek tikai ar aicinājumiem būt uzmanīgiem. Nepieciešama konsekventa valsts politika - pieejama peldētapmācība, mērķētāka veselības izglītība skolās, pirmās palīdzības prasmju attīstīšana, drošības paradumu veidošana un mūsdienīga pieeja bērnu drošībai digitālajā vidē. Bērnu drošība nav viena resora jautājums - tā ir visas valsts attīstības un nākotnes jautājums.

Sākoties vasaras brīvlaikam, ir vērts atcerēties vienkāršu patiesību - bērnu drošība nav veiksmes jautājums. Tā ir mūsu izvēļu, attieksmes un rīcības rezultāts. Būsim vērīgi, lietosim drošības aprīkojumu, neatstāsim bērnus bez uzraudzības pie ūdens un būsim klātesoši viņu ikdienā. Bērni vēro pieaugušos, mācās no viņu rīcības un pārņem viņu paradumus. Tāpēc bērnu drošība sākas ar pieaugušo atbildību. Jo katrs pasargāts bērns ir ne tikai kādas ģimenes laime, bet arī Latvijas nākotne.

Autore ir demogrāfe, PhD Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre, RSU Sociālo zinātņu fakultātes docētāja.