Aleksejs Švedovs. Publicitātes foto.
Ārā kļūst siltāks, koki zaļāki, saules vairāk. Vairāk saules nozīmē vairāk D vitamīna un labāku noskaņojumu. Arī degvielas cenas uzpildes stacijās noslīdējušas zem diviem eiro litrā, bet veikalu plauktos jau parādījušās pirmās vietējās zemenes. Tiesa, kilograms šo ogu šobrīd maksā aptuveni tikpat, cik seši līdz astoņi litri importētas degvielas.
Ja zemeņu cenai tuvākajās nedēļās vēl var prognozēt kritumu, tad par degvielas cenām šādas pārliecības šobrīd nav. Relatīvais miers pasaules naftas un naftas produktu tirgos ir maldinošs. Palūkojoties uz globālo ekonomiku kopumā, kļūst skaidrs, ka pasaules ekonomikas kuģis joprojām ir ļoti tālu no drošas ostas. Vēl vairāk, tā kursā jau redzams aisbergs.
Atšķirībā no “Titānika” stāsta šoreiz potenciālo upuru skaits mērāms miljonos, bet tie, kuri jau nopelnījuši ar “aisberga radīšanu”, turpina pelnīt arī ar “pareizā kursa” noteikšanu.
Šis aisbergs jeb “melnais gulbis” ir iespējamie piegāžu satricinājumi naftas un naftas produktu tirgū gadījumā, ja Hormuza šaurums paliktu slēgts ilgstošāk. Pagaidām pasaules tirgum izdevies izvairīties no strauja energoresursu piedāvājuma sabrukuma ne tikai tāpēc, ka pirms kara bija izveidojušies ievērojami krājumi un piedāvājuma pārpalikums, bet arī tādēļ, ka pieaudzis ASV jēlnaftas un naftas produktu eksports, kamēr Ķīna būtiski samazinājusi importu.
Ķīnas varas iestādes savlaicīgi ierobežoja naftas produktu eksportu un ļāva izmantot uzkrātās rezerves, tādējādi strauji mazinot nepieciešamību pēc importa. Šo faktoru kombinācija kopā ar piespiedu patēriņa samazināšanos vairākās valstīs uz laiku radīja stabilitātes ilūziju.
Tomēr šī ilūzija nav ilgtspējīga. ASV eksporta pieaugums jau sāk saskarties ar tehniskiem, loģistikas un finanšu ierobežojumiem. Savukārt Ķīnas rezerves, lai arī lielas, nav bezgalīgas.
Tieši tāpēc lielais kapitāls šobrīd ieņem nogaidošu pozīciju valstu parāda tirgos, gaidot būtisku procentlikmju kāpumu valdību obligācijām. Citiem vārdiem, investori sagaida, ka nauda kļūs dārgāka. Loģika ir vienkārša: kāpēc aizdot lēti šodien, ja rīt iespējams nopelnīt ievērojami vairāk?
Taču katrai šādai stratēģijai ir sava cena. Un kāds to vienmēr samaksā.
Lai saprastu, kā finanšu tirgu lielo spēlētāju taktika ietekmē “parasto cilvēku” maciņus un valstu budžeta politiku, pietiek atcerēties 2008.–2009. gada krīzi. Ilūzija ir domāt, ka šī krīze tika pārvarēta. Patiesībā mēs joprojām dzīvojam tās sekās, bet mierīguma sajūtu uztur naudas drukāšana un inflācija, kas būtībā darbojas kā nodoklis nabadzīgākajiem sabiedrības slāņiem.
Vēsture rāda, ka lieli ekonomiskie satricinājumi nereti meklē “universālu risinājumu”. Un pārāk bieži šāds risinājums izrādījies karš.
Īpaši nomācoši ir apzināties, ka miljoniem cilvēku, kuri dzimuši pēc 2007. gada, visa bērnība un jaunība pagājusi nepārtrauktas krīzes apstākļos. Astoņpadsmit gadi cenu kāpuma, augošu militāro izdevumu un nevienlīdzības. Astoņpadsmit gadi sociālo programmu samazināšanai un dzīves līmeņa stagnācijai.
Un astoņpadsmit gadi ir arī iesaukšanas vecums.
Atliek vien cerēt, ka šodienas pusaudžiem rīt netiks piedāvāts “ārstēt galvassāpes ar giljotīnu”, kā tas jau notika 1914. un 1939. gadā.
Autors ir AS OLEREX / SIA KOOL Latvija stratēģijas vadītājs.
