Līga Āboliņa. Publicitātes foto.
Plkst. 4.54 no rīta vīrietis, sauksim viņu par Andri, alkohola reibumā izsita loga stiklu un ielauzās mājā, kur gulēja vēl nesenā dzīvesbiedre Baiba ar diviem bērniem. Viņš kliedza, raustīja vannas istabas durvis, kurā ģimene bija iemukusi, un draudēja. Andrim jau bija spēkā tiesas aizliegums tuvoties, ko viņš ignorēja. Policija ieradās brīdī, kad Baiba bija izbēgusi pagalmā, bet bērni caur logu - no mājas.
Andris tika atzīts par vainīgu Krimināllikuma 168.¹ pantā paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā - par nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu.
Cits process - Kurzemē. Centis, arī alkohola ietekmē, naktī divreiz atslēdza elektrību Rudītes dzīvoklī, pēc tam viņu vajāja ar vairāk nekā tūkstoš zvaniem un īsziņām. Tiesa viņu sodīja ar sešu mēnešu brīvības atņemšanu, uzsverot, ka tiesas aizliegumu sistemātiska neievērošana atņem cietušajai drošības sajūtu un rada psiholoģisku teroru.
Abi šie gadījumi ir reāli, ar notiesājošiem tiesas spriedumiem. Tie nav izņēmums, bet ilustrācija tam, kā valsts iestādes spēj (vai reizēm nespēj) aizsargāt cilvēka pamattiesības - dzīvību, cieņu un brīvību no bailēm.
Ceļš līdz šai spējai rīkoties nebija taisns
Līdz 2014. gadam Latvijā cilvēkiem, kas piedzīvoja vardarbību, nebija juridiska instrumenta, kas varētu viņus aizsargāt bez policijas iesaistes. Pagaidu aizsardzība pret vardarbību kā institūts tika ieviesta tikai pēc ilgām diskusijām - un ne bez pretestības. Tolaik policijas praksē vardarbība ģimenē nereti tika uzskatīta par „sadzīvisku konfliktu”. Cietušās sievietes bieži tika atrunātas no iesnieguma iesniegšanas - „izlīgstat taču”, „bērnu dēļ vajag mieru”. Nereti sievietes atgriezās policijā, lai paņemtu atpakaļ iesniegumu. Un tad viss atkārtojās. Reizēm - ar letālām sekām.
Tikai pēc 2014. gada grozījumiem Krimināllikumā parādījās reāla kriminālatbildība par tiesas aizliegumu neievērošanu. Savukārt 2018. gadā tika kriminalizēta vajāšana (angļu val. - stalking) - vēl viens nozīmīgs pavērsiens, kas padarīja redzamu to, kas iepriekš tika attaisnots kā „uzmācīga mīlestība”.
Kāpēc tas bija nepieciešams
Šie soļi nebija nejauši. Tie sakņojās starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, ANO Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ANO Bērnu tiesību konvencijā un Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (zināmai arī kā Stambulas konvencija). Visi šie instrumenti paredz, ka valstij jābūt spējīgai nodrošināt aizsardzību pret vardarbību, pirms upuris kļūst par statistiku.
Stambulas konvencijas būtība nav ideoloģija, bet drošība. Tā piešķir valstij pienākumu rīkoties - noteikt aizliegumus, ierobežot varmākas rīcības brīvību, nodrošināt upura aizsardzību. Tieši tāpēc Latvijā tika ieviesta iespēja tiesai noteikt aizliegumu tuvoties, aizliegumu sazināties un pienākumu atstāt kopīgo mājokli.
Līdz tam bija pretēji - tieši cietušajai personai bija jādodas prom, jāmeklē patvērums krīzes centrā, kamēr varmāka palika mājās.
Pretestība - ne tikai tiesisks, bet arī domāšanas jautājums
Šo grozījumu pieņemšanu pavadīja pretestība, kuras argumenti šodien šķiet gandrīz sirreāli. Tika brīdināts, ka konvencija „uzbrūk ģimenei”, ka „valsts iejauksies laulāto attiecībās”, ka „mājsaimnieces varēs šantažēt vīrus, pieprasot dārgus pirkumus un, atteikuma gadījumā, vainot ekonomiskā vardarbībā”.
Taču aiz šiem izteikumiem slēpjas dziļāka problēma - bailes no izmaiņām dzimumu lomās un varas līdzsvarā ģimenē.
Stambulas konvencijas mērķis nekad nav bijis graut ģimeni - tā ir par drošu ģimeni, kurā neviens netiek pazemots vai fiziski apdraudēts. Tā atgādina, ka dzimumu līdztiesība nozīmē brīvību izvēlēties, nevis pienākumu atbilst stereotipam.
Valsts, kas spēj aizsargāt, ir stipra valsts
Tieši šie starptautiskie mehānismi - konvencijas, hartas, rekomendācijas - ir palīdzējuši Latvijai kļūt par tiesisku valsti, kur personas cieņa ir ne tikai deklarācija, bet arī praktiska realitāte. Aiz katra likuma panta stāv cilvēks: Baiba, kas ar bērniem bēga vannas istabā, bērni, kas sastapās ar emocionāli traumējošu pieredzi savā visdrošākajā vietā – mājās un Rudīte, kas vairākus mēnešus dzīvoja zvanu un draudu ēnā. Viņu drošība ir atkarīga no tā, vai valsts spēj ne tikai nosodīt vardarbību, bet arī to novērst.
Tāpēc aicinājumi atteikties no starptautiskām cilvēktiesību saistībām vai ierobežot to piemērošanu nav tikai juridiska vai politiska izvēle. Tā ir arī morāla robeža. Tā nosaka, vai mēs gribam būt valsts, kas aizstāv vājāko, vai tāda, kas atkal skatās malā, kad kāds kliedz aiz aizslēgtām durvīm.
Atkāpšanās no starptautiskiem cilvēktiesību līgumiem nav neitralitāte. Tā ir atteikšanās no vērtībām, uz kurām balstās demokrātija.
Un šī atteikšanās var maksāt ne tikai cieņu, bet arī dzīvības.
Autore ir PhD. Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vecākā pasniedzēja, Veselības ministra padomniece juridiskos jautājumos, Ministru prezidentes ārštata padomniece bērnu un ģimenes politikas jautājumos.