Zigurds Līkums. Publicitātes foto.
Vēlēšanu sistēmu krīze var kļūt par pagrieziena punktu, ja Latvija beidzot izvēlēsies veidot ne tikai sistēmas, bet arī savu digitālo spēju.
Pēdējo nedēļu notikumi Latvijā nav tikai vēl viens stāsts par neveiksmīgu digitālu risinājumu. Tie izgaismo dziļāku problēmu: valsts joprojām pārāk bieži cenšas nopirkt sistēmas, nevis mērķtiecīgi veidot savu spēju tās saprast, vadīt un kontrolēt. Pēc Eiropas Prokuratūras paziņojuma par aizturētajiem lietā, kas saistīta ar valsts IT iepirkumiem un iespējamiem riskiem demokrātiskajiem procesiem, un pēc Saeimas lēmuma šā gada Saeimas vēlēšanās balsis skaitīt manuāli Latvijai ir radusies reta iespēja izdarīt secinājumus, ko parasti politiķi atliek. Šī nav tikai diskusija par vienu neveiksmīgu sistēmu vai vienu neveiksmīgu iepirkumu. OECD jau ilgāku laiku norāda uz to pašu: digitāla valsts nevar balstīties tikai uz ārēji iepirktiem risinājumiem. Tai vajadzīga arī sava iekšējā digitālā kapacitāte, proti, cilvēki, darba vide un pārvaldības modelis, kas ļauj valstij pašai saprast, ko tā būvē, ko tā pērk un par ko tā uzņemas atbildību. Ja Latvija šo brīdi izmantos gudri, šodienas uzticības krīze vēl var kļūt par sākumu nobriedušākai, drošākai un pilsoņiem uzticamākai digitālajai valstij.
Taču iespēja pati par sevi vēl nav reforma. Reforma sākas brīdī, kad valsts atzīst: problēma nav tikai vienā sistēmā, vienā piegādātājā vai vienā neveiksmīgā iepirkumā. Problēma ir dziļāka, jo valstij pietrūkst iekšējas spējas vadīt kritiskus digitālos risinājumus. Tāpēc šis ir brīdis runāt nevis tikai par nākamo tehnisko labojumu, bet par valsts digitālo kodolu. Ar to es domāju cilvēkus un kompetences, kas ļauj valstij pašai noteikt virzienu, kontrolēt kvalitāti, pārvaldīt riskus un uzņemties atbildību par sistēmām, kurām sabiedrībai ir jāuzticas.
Ko tad īsti nozīmē valsts digitālais kodols? Tas nenozīmē, ka valstij viss jāraksta pašai vai pilnībā jāatsakās no privātā sektora. Tas nozīmē kaut ko daudz būtiskāku. Tā ir valsts spēja pašai saprast, kāds risinājums tai patiesībā ir vajadzīgs, kādi riski ar to saistīti un kā pārliecināties, ka sabiedrībai kritiskas sistēmas ir drošas, pārbaudāmas un uzticamas. Citiem vārdiem, tā ir spēja ne tikai nopirkt tehnoloģiju, bet būt par tās īsto saimnieku.
Praksē tas nozīmē cilvēkus un kompetences, kas paliek valstī, nevis pazūd līdz ar nākamo līgumu. Tie ir arhitekti, kuri redz kopainu; produktu vadītāji, kuri saprot lietotāju vajadzības un valsts mērķus; biznesa analītiķi, kuri spēj prasības pārvērst skaidrā valodā; drošības speciālisti, kuri nepamostas tikai pēc krīzes; testēšanas un kvalitātes cilvēki, kuri pārbauda ne tikai to, vai sistēma darbojas, bet arī to, vai tai var uzticēties. Tie ir arī spēcīgi pasūtītāja puses līderi, kuri spēj vadīt piegādātājus, nevis tikai no malas gaidīt rezultātu.
Kāpēc tieši tagad ir politiski īstais brīdis to veidot? Tāpēc, ka šobrīd sakrīt tas, kas reformām notiek reti: sabiedrisks satraukums, uzticības jautājums un politiska gatavība rīkoties. Pēc Eiropas Prokuratūras paziņojuma šī tēma vairs nav tikai speciālistu vai iepirkumu uzraugu diskusija. Tā ir kļuvusi par valsts uzticamības jautājumu. To apliecina arī politiskā reakcija. Valsts prezidents publiski uzsvēra, ka sabiedrībai jāsaņem nepārprotama pārliecība par godīgām, caurspīdīgām un drošām Saeimas vēlēšanām, bet Saeima 26. martā nolēma, ka šā gada parlamenta vēlēšanās balsis skaitīs manuāli. Tas nozīmē, ka uzticības problēma jau ir sasniegusi augstāko politisko līmeni. Tieši šādos brīžos valstīm rodas reta iespēja nevis tikai salabot vienu procesu, bet pārskatīt pašu modeli. Jautājums ir, vai Latvija izmantos šo politisko logu, lai beidzot izveidotu iekšēju digitālo spēju, bez kuras sabiedrības uzticību nevar atgūt tikai ar nākamo iepirkumu vien.
Tieši tāpēc šis brīdis ir ne tikai problēma, bet arī nepieciešamība valstij reaģēt stratēģiski un pārliecinoši. Ja sabiedrība redz, ka kritisku digitālu sistēmu uzticamība tiek apšaubīta, ar vienu tehnisku labojumu nepietiek. Uzticību nevar atjaunot tikai ar nākamo iepirkumu vai solījumu, ka šoreiz viss būs labāk. To var atjaunot tikai ar skaidru valsts rīcību, stiprinot savu iekšējo digitālo spēju, palielinot kontroli pār kritiskajiem risinājumiem un parādot, ka valsts pati spēj būt šo sistēmu atbildīgs saimnieks.
Šeit ir arī tieša saikne ar vēl vienu valdības prioritāti, birokrātijas mazināšanu. Ja valsts patiešām grib kļūt vienkāršāka, ātrāka un efektīvāka, tad ar atsevišķu formalitāšu samazināšanu vien nepietiek. Birokrātija šodien nav tikai papīri, izziņas un paraksti. Tā ir arī valsts nespēja pietiekami skaidri definēt, vadīt un kontrolēt savus digitālos risinājumus. Ja šīs spējas trūkst, process kļūst smagnējs, atbildība izplūst, pieaug atkarība no ārējiem piegādātājiem, un pat vienkāršas lietas kļūst dārgas, lēnas un grūti labojamas. Tāpēc spēcīga iekšējā digitālā kapacitāte nav atsevišķs tehnoloģiju jautājums. Tā ir daļa no nopietnas birokrātijas mazināšanas politikas.
Ko valstij tagad darīt praktiski? Pirmais un svarīgākais solis ir valdībai skaidri pateikt: šādi turpināt vairs nevar. Ar vēl vienu tehnisku labojumu, vēl vienu iepirkumu vai vēl vienu pārmetumu pēc krīzes nepietiks. Ir vajadzīgs tūlītējs politisks lēmums stiprināt valsts spēju pašai vadīt kritiskās digitālās sistēmas. Tas nozīmē pārskatīt, kuras sistēmas Latvijā ir valstiski kritiskas, noteikt, ka šajās jomās valstij pašai jābūt daudz lielākai kompetencei un kontrolei, un apzināti veidot spēcīgu iekšējo kodolu arhitektūrā, produktu vadībā, biznesa analīzē, kiberdrošībā, testēšanā un piegādātāju vadībā. Privātais sektors arī turpmāk būs vajadzīgs, taču tam jāstrādā valsts noteiktā virzienā, nevis valsts vietā.
Valsts uzticību nevar uzbūvēt tikai ar jaunu sistēmu. To nevar nopirkt ar nākamo līgumu un nevar atjaunot ar mierinošu preses relīzi pēc kārtējās krīzes. Uzticība rodas tad, kad sabiedrība redz, ka valsts pati saprot savas svarīgākās sistēmas, pati spēj tās vadīt un pati uzņemas par tām atbildību. Tieši tāpēc šis brīdis Latvijai ir izšķirošs. Mēs varam atkal izvēlēties īslaicīgu labojumu ceļu un gaidīt nākamo problēmu. Bet mēs varam arī izmantot šo satricinājumu kā sākumu daudz nopietnākai pārmaiņai, beidzot veidot digitālu valsti, kuras spēks nav tikai tehnoloģijās, bet kompetencē, caurspīdībā un spējā pelnīt cilvēku uzticību. Ja Latvija šo izvēli izdarīs tagad, šodienas krīze vēl var izrādīties nevis kārtējais neveiksmes stāsts, bet pagrieziena punkts uz nobriedušāku valsti.
Autors ir neatkarīgs digitālās stratēģijas padomnieks Apvienotās Karalistes valsts sektorā.
