XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku noslēguma koncerts "Kopā Augšup" Mežaparka Lielajā estrādē. Foto - Edijs Pālens, LETA.
Savā laikā Mārtins Luters Kings (baptistu mācītājs) cīņā par rasu vienlīdzību sāka savu slaveno uzrunu Vašingtonā ar vārdiem: “Man ir sapnis...” (I have a dream). Laikā, kad Dziesmusvētki nesen beigušies un pirmais emociju vilnis noplacis, varbūt ir vērts nedaudz pasapņot, lai kaut ko labu novēlētu nākamo svētku dalībniekiem un organizatoriem. Iztēlosimies, kā vajadzētu notikt Dziesmusvētkiem, ņemot vērā savu un citu dalībnieku pieredzi, idejas un pamanītās nepilnības!
Kāds varētu būt mans (mūsu) sapnis par Dziesmusvētkiem?[i]
Man ir sapnis, ka Dziesmusvētki uzplauks kā Latvijas kultūras un latviešu tautas nacionālās identitātes manifestācija; ka tajos priecāsies un līdzdarbosies gan dziedātāji un dejotāji, gan klausītāji;
ka Dziesmusvētkos izpaudīsies un savas ambīcija īstenos ne vien to organizatori, ierēdņi, režisori, virsdiriģenti, virsvadītāji un politiķi, bet tajos uzmirdzēs visi dalībnieki, īpaši amatieri, kuri gadiem kopuši savu meistarību; ka ikviens svētku dalībnieks tiks novērtēts, jutīsies labi, nebūs pārguris, izjutīs cieņpilnu attieksmi pret sevi un savu ieguldījumu šajā tradīcijā.
