Filozofs Artis Svece. Foto – Ieva Salmane
Politikas veidotāju darbakārtībā šobrīd ir jautājums par dzīvnieka statusa maiņu – no lietas uz dzīvu, justspējīgu būtni. Nevienam nevajadzētu būt šaubām, ka mājas (istabas) dzīvniekiem ir apziņa un justspēja, tāpēc nav iemesla atlikt diskusiju par dzīvnieku ētisko un juridisko statusu. Liela daļa sabiedrības, atbalstot iniciatīvu “Dzīvnieks nav manta”, ir apliecinājusi, cik nozīmīgs ir dzīvnieku morālais statuss, un politiskajām izvēlēm būtu tam jāseko.
Kad diskutējam par to, vai dzīvnieks ir justspējīga būtne un saskaramies ar attieksmi “dzīvnieks ir lieta, ko gribu, to daru”, gribētos minēt, ka argumenti par dzīvnieku justspēju ir analogi argumentiem par cilvēku justspēju. Piemēram, kā norāda Pīters Singers, ja uzskatām, ka nav iespējams pierādīt sāpju esamību dzīvnieku gadījumā, tā pati problēma būs arī tikko dzimušu zīdaiņu gadījumā. Tomēr mēs to neapšaubām. Mēs esam vienojušies, ka zīdainis jūt sāpes, bailes, citas negatīvas vai pozitīvas emocijas. Būtībā tas ir mūsu lēmums – ko uzskatām par objektu, un ko – nē. Tas nav tikai faktisks, bet arī politisks jautājums.
Sabiedrības viedoklis ir ļoti svarīgs, neraugoties uz to, ka juridiski dzīvniekiem ir īpašnieki, jo nepastāv tāda ideja kā absolūts īpašums. Cietsirdības gadījumos pret dzīvniekiem varmāka bieži vien ir tieši īpašnieks, un nereti tas balstās šo cilvēku izpratnē, ka dzīvnieks ir lieta un ka īpašniekam ir absolūta vara pār dzīvnieku, lai gan patiesībā tā nav. Piemēram, es taču nevaru savā privātīpašumā nozāģēt garu priedi tikai tāpēc, ka tā atrodas manā īpašumā. Sabiedrība ierobežo to, ko ar īpašumu drīkst darīt. Tāpēc nav pamata domāt, ka varam būt vardarbīgi pret dzīvnieku tikai tāpēc, ka esam īpašnieki. Izpratne par īpašumu ir veidojusies laikā, kad cilvēkiem bija cita izpratne un attieksme pret dzīvniekiem, cita izpratne par dabisko vidi, ūdeni, mežiem, klimatu, zemes resursiem un cilvēka spēju to ietekmēt. Šī izpratne vairs neatbilst situācijai, kurā atrodamies.
Runājot par mājas (istabas) dzīvniekiem, jāņem vērā gan justspēja, gan ētiskais statuss. Ētiskais statuss nozīmē to, ka ar dzīvniekiem ir jārēķinās, pieņemot lēmumus, kuri tos skar. Piemēram, pudele ir lieta, ar kuru nav jārēķinās, man pret to nav nekādu pienākumu. Šobrīd Civillikuma izpratnē dzīvnieks ir tāds pats statuss, taču, pieņemot lēmumus, man ir jāņem vērā dzīvnieka sajūtas un intereses.
Latvijas kontekstā 35 000 cilvēku, kuri atbalsta dzīvnieka statusa maiņu, ir liela sabiedrības daļa. Un, ja liela sabiedrības daļa norāda, ka dzīvnieks nav objekts, tad ir pamats prasīt, lai likumi tiktu mainīti un atspoguļotu sabiedrības uzskatus. Izmaiņas Civillikuma ļautu sakārtot arī ētiskās kompensācijas jautājumu tajos gadījumos, kad, piemēram, kāds ir nogalinājis manu dzīvnieku. Šobrīd, ja kāds nogalina manu suni, ir pienākums kompensē tikai mantisko vērtību, bet dzīvniekiem var būt daudz un dažādas vērtības. Tas var būt ģimenes loceklis, draugs, vienīgā dzīvā būtne, ar ko ikdienā ir komunikācija, kā tas bieži ir vientuļajiem senioriem. Arī Ukrainas karš spilgti apliecināja, ka attieksme pret dzīvniekiem ir mainījusies – pametot savas mājas un dodoties bēgļu gaitās, daudzi cilvēki nespēja savus mājdzīvniekus pamest un ņēma, nesa tos līdzi. Tas ir skaidrs signāls, ka dzīvnieki tiek uztverti kā ģimenes locekļi. Domāju, ka daudzi ir redzējuši šos iespaidīgos attēlus un video, kas apliecina – dzīvnieks nav manta.
Runājot par dzīvnieku morālo un juridisko statusu, ir skaidri jāapzinās, ka sabiedrības izpratne ir būtiski mainījusies - dzīvnieki vairs netiek uztverti kā lietas, bet gan kā justspējīgas būtnes ar savām interesēm un vērtību cilvēku dzīvēs. Likumdevēja uzdevums ir šo realitāti atzīt un nostiprināt normatīvajos aktos, jo tiesībām ir jākalpo sabiedrības morālajai attīstībai, nevis jāpaliek iestrēgušām priekšstatos, kas vairs neatbilst mūsdienu ētiskajai un sociālajai realitātei.
Autors ir filozofs un publicists, Dr. phil., Latvijas Universitātes asociētais profesors.
