Rita Auziņa. Publicitātes foto.
Pieaugot dzīves dārdzībai un valsts parādam, diskusijas par valsts budžetu ar katru gadu kļūst arvien sarežģītākas. Traucamies pa krāčainu upi ar laivu un tā vietā, lai satvertu airus un situāciju kontrolētu, vienkārši paļaujamies, ka straume mūs nesīs pareizajā virzienā un laiva neapgāzīsies.
Pārāk bieži dominē īstermiņa risinājumi, kamēr ilgtermiņa izaugsmes iespējas paliek novārtā. Vai tiešām ar pārtikas PVN likmes samazinājumu pietiks, lai mazinātu iedzīvotāju izmaksu nastu un vienlaikus veicinātu ekonomikas attīstību?
Vai beidzot būs lētāk?
Centrālās statistikas pārvaldes augusta patēriņa cenu dati liecina, ka atsevišķas pārtikas preces sadārdzinājušās īpaši strauji un inflāciju visvairāk izjūt ikdienas pirkumu grozs. Ņemot vērā šos datus, šķiet apsveicami, ka koalīcija ir panākusi vienošanos par PVN samazinājumu pienam, maizei, olām un mājputnu gaļai – no nākamā gada šiem produktiem piemēros 12 % likmi. Tikmēr Saeima sola diskutēt arī par cūkgaļas iekļaušanu sarakstā, bet lauksaimnieku organizācijas jau aicinājušas valdību iet vēl tālāk – attiecināt samazināto PVN uz visu svaigās gaļas produkciju, lai neierobežotu nozares konkurētspēju un investīciju iespējas.
Tomēr jautājums, vai un kā to praktiski sajutīs iedzīvotāji savos maciņos? Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks intervijā Latvijas Televīzijai septembra vidū pauda, ka vēsturiskā pieredze rāda – PVN samazinājums viens pret vienu neatspoguļojas cenas samazinājumā. Ja mērķis ir atbalsts mazturīgajiem iedzīvotājiem, viņaprāt, pabalsti varētu būt efektīvāki.
Izaugsmes tramplīns nozarēm
Pat ja PVN samazinājuma ietekme uz iedzīvotāju maciņiem nav tieša un viennozīmīga, tas nenozīmē, ka šis rīks nav veiksmīgi pielietojams. PVN samazināšana var kalpot kā stimuls noteiktu nozaru attīstībai un konkurētspējai. Diemžēl šajā kontekstā Saeimas deputātu vairākums noraidīja opozīcijas sagatavotos grozījumus PVN likumā, kas paredzēja no nākamā gada sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem piemērot samazinātu 12 % likmi. Šāds solis būtu devis būtisku tramplīnu ēdināšanas nozares uzņēmumiem, palīdzot tiem ne tikai nostiprināties un augt, bet arī mazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru. Valsts, neapšaubāmi, būtu ieguvēja – augtu nodokļu ieņēmumi un pieaugtu sociālās iemaksas.
Ēnu ekonomika: progress un pretrunas
Jaunākie Rīgas Ekonomikas augstskolas (“SSE Riga”) “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” dati, kas tika publicēti jūnijā, liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2024. gadā ir turpinājis mazināties, sasniedzot 21,4 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) un tas ir par 1,5 procentpunktiem mazāk nekā 2023. gadā. Tomēr, analizējot datus kontekstā ar ēdināšanas nozares komersantu veiktajiem maksājumiem valsts kopbudžetā, rodas pārdomas.
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) dati liecina, ka sabiedriskās ēdināšanas un izmitināšanas nozarēs iemaksas sociālajā budžetā ir salīdzinoši zemas. Uzņēmumos ar vismaz 50 darbiniekiem VSAOI uz vienu darbinieku mēnesī 2024. gadā bija vidēji 490 EUR, kas ir būtiski mazāk nekā, piemēram, AS LIDO, kur šis rādītājs sasniedza 641 EUR. Šāda atšķirība signalizē, ka nozare joprojām nav pilnībā atbrīvojusies no ēnu ekonomikas gūsta, un, neraugoties uz kopējo rādītāju uzlabošanos valstī, konkrētu nozaru griezumā problēma saglabājas.
To apliecina arī “SSE Riga” “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” pētījuma rezultāti – nozīmīgākais ēnu ekonomikas elements Latvijā 2024. gadā bija aplokšņu algas, kas veidoja pusi no kopējās ēnu ekonomikas. Neuzrādītie ieņēmumi – 24,6 %, bet neuzrādītie darbinieki – 27,4 %.
Iespēja, ko atkal palaidām garām
Latvija ir viena no retajām Eiropas Savienības valstīm, kur sabiedriskajai ēdināšanai piemēro vispārējo PVN likmi – 21 % un ir skumji, ka nesekojam attīstīto Rietumvalstu paraugam, kur zemāka PVN likme sabiedriskajai ēdināšanai ir ierasta prakse. Piemēram, Francijā tā ir 10 %, Nīderlandē – 9 %, Polijā – 8 %. Savukārt Vācijas valdība no nākamā gada atjauno 7 % samazināto PVN likmi, kas no 2020. līdz 2024. gadam tika ieviesta kā COVID atbalsts, lai palīdzētu restorāniem un kafejnīcām pandēmijas laikā. Acīmredzot, šis risinājums tiek vērtēts atzinīgi, ja reiz atkal tiek atkal atgriezts likumdošanā. Tikmēr Latvijā ēdināšanas sektora uzņēmumi turpina izdzīvot zem nodokļu un pārtikas cenu kāpuma sloga un valsts, kavējoties ar lēmumiem, atliek iespēju izvest nozari no ēnu ekonomikas gūsta.
Ilgtspējīgi risinājumi prasa ne tikai politisku drosmi un gatavību atteikties no īstermiņa populisma, bet arī skaidru valsts nākotnes vīziju. Jo tikai tad, kad budžeta politika tiks uztverta kā ieguldījums nākotnē, Latvija spēs droši airēt savu laivu ārpus straumes diktētā virziena un pati noteikt kursu uz ilgtspējīgu izaugsmi, godīgu konkurenci un pakāpenisku ēnu ekonomikas mazināšanu.
Autore ir LIDO valdes priekšsēdētāja.