Uzraksts uz ķieģeļa zviedru Vidzemes laikā 17. gadsimtā būvētajā Daugavgrīvas cietoksnī. Foto: Paula Čurkste, LETA
2020. gada beigās aukstā ziemas dienā kopā ar kolēģi deputātu, Rīgas domes Būvvaldes pārstāvi un bariņu attīstītāju cilpojām pa senas fabrikas teritoriju Pārdaugavā. Faktiski varējām tur arī nebūt. Taču objekta izpētes dokumenti rādīja iespaidīgas ainas, ieskaitot pārsteidzošus 19. gadsimta pārvaldnieka mājā esošus interjerus ar bronzā kaltiem kāpņu reliņiem un iespaidīgu historisma zāli, savukārt industriālie korpusi priecēja ar elegantām līnijām. Objektam aizsardzības statusa nebija. Teritoriju attīstītāji bija plānojuši attīrīt no vēsturiskajām ēkām un celt tur kārtējo jauno dzīvokļu kompleksu.
Būvnieki iecietīgi pacieta mūsu klātbūtni, taču nepārprotami pauda, ka viņu interesēs nav šeit saglabāt jel kaut ko no unikālās vēsturiskās struktūras, jo, pirmkārt, neviens viņiem to neprasa un, otrkārt, viņi ir peļņas organizācija, kas pieder ārvalstu kapitālam. Tam dziļi neinteresē mūsu lokālie mantojuma elementi. Pat salā tirpstošās kājas nespēja nomākt smadzenēs urbjošo domu, ka Rīgas dome (RD) vāji spēj aizsargāt vēsturiski vērtīgo industriālo substanci, kas ir unikāla, vērtīga un būtiska pilsētas urbānajai vēsturiskajai ainavai. Un galu galā mēs taču vēlamies, lai attīstība notiek.
