Ilustratīvs attēls
Sākoties karam Ukrainā, medijos lasījām daudzus aizkustinošus stāstus par to, kā pāri pirmajās dienās steidzās apprecēties. Protams, karš liek aizdomāties, ka neviens no mums nedzīvos mūžīgi, un romantika ir neatņemama tā sastāvdaļa, taču steigšanās juridiski sakārtot attiecības ir arī pavisam praktiski apsvērumi.
Cilvēkiem, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās un vēlas samazināt negatīvās pieredzes riskus, šobrīd jāuzzīmē ļoti sarežģīta ceļa karte, kas notiks, ja mēs nomirstam, kas notiks ar mūsu bērniem. Piemēram, ja dzīvesbiedrs nokļūst slimnīcā, jādomā, kas saņems informāciju un pieņems lēmumus par ārstēšanu. Pacientu tiesību likums atvieglotā veidā ļauj dzīvesbiedru noteikt par pacienta pilnvaroto personu, veicot iesniegumu E-veselībā vai paužot savu vēlmi ārstniecības iestādē, bet tas ir iespējams, ja cilvēks ir pie samaņas un spējīgs pieņemt lēmumus. Savukārt līdzīgu pilnvarojumu attiecībā uz bērnu nav iespējams veikt. E-veselībā nevar ierakstīt trešo personu, kas nav asinsradinieks. Bioloģiskajam vecākam mirstot, dzīvesbiedrs nevar Bāriņtiesā prasīt, ka viņam tiktu atzīta prioritāte rūpēties par bērnu. Visdrīzāk bērns nespēs dzīvot ar savas īstās ģimenes locekli, bet nonāks citur sistēmā – labi, ja pie asinsradiniekiem, bet var nonākt arī tur, kur nevienam bērnam nebūtu jānonāk – bērnunamā.
