Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Biedrības “Papardes zieds” iesniegums Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombudam Edmundam Apsalonam
Vēlamies vērst uzmanību uz sabiedriskajā televīzijā demonstrēto raidījumu Dzīvei nav melnraksta, kurā intervēta nepilngadībā seksuālu vardarbību pieredzējusi jauniete. Raidījumā atklāti parādītas meitenes grūtības kontrolēt emocijas, viņas raudāšana un mēģinājumi artikulēt piedzīvoto. Sabiedriskie mediji pamatoti bauda uzticību, taču tieši tāpēc īpaši svarīgi ir arī kritiski domāt par to, kā tiek izvēlētas intervijas, sižetu kadrējums un emocionālie brīži, kas nonāk sabiedrības priekšā.
Mēs augsti vērtējam plašsaziņas līdzekļu iniciatīvu atspoguļot ar seksuālu vardarbību saistītas tēmas, palīdzot lauzt ar šiem jautājumiem saistīto klusēšanu Latvijas sabiedrībā. Taču vienlaikus ir būtiski apzināties, ka veids, kā seksuālās vardarbības jautājumi tiek pasniegti, var vai nu atbalstīt cietušā cieņu un tikšanu galā ar nodarījumu, vai arī – nepārdomātas un neuzmanīgas atspoguļošanas gadījumā – var pastiprināt traumu un veicināt sekundāru viktimizāciju.
Minētajā televīzijas raidījumā 23.06.2025. bija redzama jauna sieviete, kura emocionāli nespēja kontrolēt savu stāstījumu par bērnībā piedzīvotu seksuālu vardarbību. Kaut arī runāt par šādām tēmām ir svarīgi, jāvaicā — vai šāda aina sniedz izpratni, vai tā tomēr reproducē sekundāru ievainošanu? Vai medijs ir devis iespēju stāstītājam runāt, nezaudējot cieņu, robežas un simbolisku vietu? Cik ētiski ir rādīt sabrukumu? Vai sižets pauž stāstu, vai patērē to?
Komentārs no klīniskās psiholoģijas, pētniecības un seksuālo robežu pārkāpšanas skatpunkta
Kā profesionāļu komanda – biedrība Papardes zieds, kas jau vairāk nekā 30 gadus veicina cieņpilnu un izglītojošu pieeju seksualitātei, sadarbībā ar klīnisko psiholoģi un doktoranti psiholoģijā, kura specializējas seksuālās vardarbības pieredzes un robežu pārkāpumu psihiskajās sekās, – vēlamies uzsvērt, ka cilvēka emocionālā reakcija nav vienkārši satura elements, bet gan ārkārtīgi jūtīga psihes struktūra, kuru žurnālistikas redaktoriem un autoriem būtu jāapsver ar vislielāko piesardzību.
Atklāta emocionāla sabrukuma attēlošana var kalpot divdomīgam mērķim: no vienas puses, tā tiešām raisa empātiju sabiedrībā; no otras – pastāv būtisks risks, ka šī attēlošana kļūst par skatāmu traumu, kas vienlaikus atkārto traumatizāciju pašai personai un pastiprina sabiedrībā kaitīgu priekšstatu, ka tikai šāda stāsta ekspozīcija padara cietušā pieredzi ticamu.
Turklāt jāuzdod jautājums: vai šāda veida sižeti nepārkāpj robežu starp informēšanu un emocionālu ekspluatāciju? Īpaši, ja intervētā persona atrodas emocionāli destabilizētā stāvoklī, un kamera turpina filmēt brīdī, kad cilvēks vairs nav spējīgs reflektēt savu klātbūtni. Starptautiskās vadlīnijas mediju darbā ar traumētiem cilvēkiem (piemēram, Dart Center for Journalism and Trauma, 2021) iesaka izvairīties no dramatizējošiem kadriem un uzsvērt kontekstu, nevis tikai emocionālu kulmināciju, kā arī pārliecināties, ka piekrišana ir gan informēta, gan emocionāli līdzsvarota.
Plašākā mediju kontekstā Latvijā šāda nepietiekama izpratne par ievainojamību un traumas reprezentāciju nav jauna. Piemēram, ilgstoši uz ekrāniem redzams televīzijas realitātes šovs No ērkšķiem uz…, kurā galvenokārt smagas traumas pieredzējušas sievietes tiek filmētas situācijās, kas bieži vien pārkāpj viņu cieņu un privātumu. Lai gan šis šovs nav sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu produkts, tas tomēr spilgti parāda, kā mediju vide var romantizēt, estetizēt vai trivializēt ciešanas, pārvēršot tās par izklaidi, nevis rūpīgu un profesionāli pamatotu sabiedrisko diskusiju par palīdzību, atbalstu un tikšanu galā ar pāridarījumu. Šāda pieeja riskē nostiprināt sabiedrībā vuajeristisku skatīšanās ieradumu – nevis redzēt cilvēku, bet “baudīt” viņa sabrukumu.
Aicinām ombudu izsvērt, vai emocionāli sabrukušas no seksuālās vardarbības cietušas sievietes attēlošana nav kļuvusi par publisku “jāredz” tropu jeb šablonu mediju naratīvos, meklējot sensāciju, un vai tas nav veids, kā traumētā cilvēka klusēšana tiek aizstāta ar viņa ciešanu estetizāciju.
Tas rada virkni būtisku ētisku jautājumu, arī attiecībā uz minēto raidījumu Dzīvei nav melnraksta, kas, mūsuprāt, ir pelnījuši profesionālu mediju uzraugošo institūciju refleksiju. Vienlaikus atturamies no jebkādas raidījumā intervētās sievietes personības un pieredzes komentēšanas – cieņā pret viņas autonomiju un apzinoties, ka publiskā diskusija nedrīkst vēlreiz pakļaut traumu personiskam vērtējumam vai spriedumam, kā arī mūsu mērķis ir vērst uzmanību uz plašsaziņas līdzekļu atbildību, nevis konkrētās personas analīzi.
1. Kādā mērā ir ētiski rādīt sižetu, kurā redzama cilvēka nespēja regulēt emocijas, runājot par seksuālu vardarbību, īpaši, ja šī persona ir jauna sieviete, iespējams – intervijas laikā nejūtas psiholoģiski stabili?
Emocionālā ekspozīcija var kļūt par atkārtotu traumu
Ja intervija notiek laikā, kad cilvēks joprojām cieš emocionāli, piemēram, nespēj kontrolēt raudāšanu vai ir disociācijā (t.i., psihes aizsardzības mehānisma varā, atsvešinoties no emocijām un pārdzīvojuma un nespējot emocijas pilnībā apzināti paust), tad tā nav viņa simboliski integrēta runa, bet gan traumas simptoms, kas tiek fiksēts kamerā, un šāda ekspozīcija var vēlāk sāpīgi atsaukties, kad cilvēks nonāk emocionāli stabilākā stāvoklī. Plašsaziņas līdzekļi šādā gadījumā izmanto emocionāli trauslu brīdi, nevis vienkārši dokumentē intervējamā emociju izpausmi. Piemēram, Kanādas Sabiedriskās raidorganizācijas (Canadian Broadcasting Corporation) vadlīnijas brīdina nesajaukt emocionalitāti ar autentiskumu (“don’t confuse emotionality with authenticity”).
Sižeta laikā redzams, ka intervējamā nespēj kontrolēt savas emocijas – viņa raud, nespēj pabeigt teikumus, un tiek atklāti stāstītas vardarbības detaļas. Šī aina skatītājam tiek pasniegta bez profesionāla konteksta (piemēram, psihologa vai seksuālas vardarbības jautājumos specializēta jurista komentāra), kas ļautu izprast traumas sarežģītību un veidotu empātisku, nevis šokējošu skatījumu.
Cietušās pozīcijas destabilizācija
Mediju diskurss seksuālās vardarbības kontekstā bieži vien ir piesātināts ar šķietami neitrāliem jautājumiem, kas tomēr netieši destabilizē cietušās simbolisko pozīciju. Šāds diskurss, it kā saglabājot profesionālu žurnālistiku, vienlaikus atspoguļo noteiktas varas struktūras, kurās netiek respektēta cietušā cilvēka balss. Psihoanalītiski, skatiena režģis, kurā tiek attēlota cietušā raudāšana, klusums, nespēja atbildēt, pārrāvumi valodā – darbojas kā pierādījums “nestabilitātei”. Tā ir vizuāla manipulācija, kas stiprina skatītāja neuzticēšanos bez tieša vērtējuma vai nosodījuma (Lacan, 1966/2006).
2. Vai tika pietiekami izvērtēta intervētās sievietes spēja dot informētu piekrišanu šāda veida dalībai kameras priekšā, ņemot vērā iespējamos atkārtotas viktimizācijas riskus?
Seksuālās vardarbības upuru stāstu atspoguļošana medijos ir sabiedriski nozīmīga tēma, kas vienlaikus ietver smalkas ētiskas robežas. Mediju darbībā pastāv augsts risks atkārtoti traumatizēt upurus, atkailinot viņu emocionālās reakcijas publikas skatam.
Sekundārā jeb atkārtotā viktimizācija ir situācija, kurā personas, kas jau cietušas no seksuālas vardarbības, atkārtoti piedzīvo traumatizāciju, kad viņa emocionālais stāvoklis kļūst par publiskās skatīšanās objektu. Mediji, īpaši interviju formātā, nereti atkailina emocionālos sabrukumus un intīmas detaļas, veidojot naratīvus, kas piesaista auditorijas uzmanību ar "spēcīgiem kadriem", kas emocionāli iesaista skatītāju, bet vienlaikus atkailina cietušā ievainojamību publiskā telpā, pakļaujot atkārtotai ievainojamībai (Mendelson, 2014). Tā medijs ataino emocionālu sabrukumu kā dramaturģisku sižeta sastāvdaļu, neievērojot robežas starp informēšanu un vuajerismu.
Cita emocionālo ciešanu vērošana diemžēl var kļūt arī par sava veida skatītāja baudas avotu — jo īpaši situācijās, kur tiek rādīts upura emocionālais sabrukums. Šāds "emocionālais kadrs" ne tikai informē, bet arī raisa skatītā specifisku baudas efektu, kas saistās ar skatiena objektivizējošo un simbolisko funkciju (Lacan, 1964). Daudzos gadījumos tas var pāraugt publiskā vuajerismā vai pat sadismā, vērojot cita cilvēka ciešanas kā kaut ko aizraujošu, dramatisku vai pat “attīrošu” bez patiesas iejūtības vai atbildības. Redzēt cita sabrukumu – īpaši ja tas tiek pasniegts kā “patiesība” – var uzrunāt skatītāja perverso pozīciju, kur bauda rodas nevis no empātijas, bet no dominances, kontroles vai cita cilvēka vājināšanas. Šāds skatītājs nevis identificējas ar cietušo, bet gūst baudu no viņa ievainojamības, kas arī atšķir vuajerismu no patiesas līdzpērdzīvošanas. Diemžēl cilvēku ar šādu baudas struktūru sabiedrībā nav nemaz tik maz, un šādas attēlojuma formas riskē šos sadistiskos impulsus normalizēt.
Piekrišana intervijai automātiski nenozīmē “informētu piekrišanu”
Fakts, ka cilvēks piekrita intervijai, nebūt nenozīmē, ka viņš pilnībā saprot iespējamās sekas (piemēram, ka sižetu redzēs plaša auditorija, ka un kā viņa emocijas tiks izmantotas montāžā). Tas nenozīmē arī to, ka intervējamais piekrītot ir bijis brīvā, reflektētā stāvoklī, kurā spējis izvērtēt, kā šī ekspozīcija viņu ietekmēs vēlāk. Un piekrišana sarunai arī nenozīmē, ka intervējaimais tika pietiekami informēts par savām tiesībām, piemēram, iespēju atsaukt piekrišanu, redzēt raidījuma montāžu un noteikt, kas no sarunas var būt redzams raidījumā un kas nē. Piemēram, Dart Center for Journalism & Trauma (2021) min, ka informēta piekrišana nav formalitāte, bet gan ētisks process.
Medijiem ir atbildība, ne tikai tiesības
Sabiedriskais medijs nevar vienkārši pamatot izvēli ar “viņa piekrita” – tam ir jāvērtē arī ilgtermiņa ietekme uz intervēto personu; jāizvēlas tādas stāsta atspoguļošanas formas, kas aizsargā cilvēka cieņu, nevis eksponē ievainojamību. Būtiski – redakcijai arī jāsaglabā intervējamajam iespēja mainīt izvēli arī pēc filmēšanas – piekrišana nav neatgriezenisks līgums. To pamato UNESCO vadlīnijas: “Piekrišanai jātiek pārskatītai visa procesa laikā, īpaši atspoguļojot traumas pieredzes stāstus.”
Tādēļ no ētiskā un psiholoģiskā skatupunkta visbiežāk nav aktuāls jautājums tikai par to, vai vardarbībā cietušais intervējamais piekrita intervijai. Daudz būtiskāk ir spēt atbildēt uz jautājumiem: vai šī piekrišana bija pietiekami informēta? Vai bija aizsargāts intervējmās jaunietes cilvēciskais cieņas lauks? Un vai plašsaziņas līdzekļa redakcija izmantoja viņas ievainojamību kā dramatisku efektu?
Turpmāk minētie jautājumi ir būtiski, lai žurnālists izvērtētu, vai intervija ar seksuālās vardarbības upuri, īpaši emocionāli ievainojamā brīdī, ir ētiski pamatota un vai tiešām intervējamā piekrišana ir informēta. Šeit detalizēts paskaidrojums katram no jautājumiem, balstoties uz starptautiskām vadlīnijām un traumas-informētas prakses principiem:
a) Kāda būs emocionālā ietekme, intervējamajam redzot sevi šādā stāvoklī?
Cilvēkam, kurš ir pārdzīvojis seksuālu vardarbību, publisks atspoguļojums emocionāli nestabilā vai ievainojamā stāvoklī var būt retraumatizējošs. Viņš var vēlāk, pat pēc daudziem gadiem, sajust kaunu, trauksmi vai pat dusmas par to, ka ir bijis tik atklāts kameras priekšā. Reakcijas var ietvert arī disociāciju, miega traucējumus, atkārtotus traumatisko atmiņu uzplaiksnījumus (“flashback”) un vainas izjūtu. UNESCO un Dart Center uzsver, ka žurnālistiem jāņem vērā, kā cilvēks jutīsies vēlāk, redzot sevi atkārtoti šādā emocionālā stāvoklī (UNESCO, 2021; Dart Center, 2011).
b) Kā intervējamā jutīsies pēc sižeta izplatīšanas – vai viņai būs iespēja mainīt domas?
Intervētajam cietušajam var mainīties attieksme pēc filmēšanas – viņa var vēlēties atsaukt savu piedalīšanos vai ierobežot sižeta izplatību, bet tas bieži vairs nav iespējams. Tieši tāpēc pirms filmēšanas jāsniedz detalizēta informācija par to, kur un kā sižets tiks publicēts, cik ilgi tas būs pieejams skatīšanai, cik ilgi, kur un kā tas tiks glabāts, vai būs iespējams to izdzēst vai rediģēt pēc tam. Dart Center un Kanādas INSPQ vadlīnijas brīdina, ka vienreiz nodots saturs zaudē intervējamās kontroles iespējas, tāpēc informētā piekrišana ir būtiska (INSPQ, 2024).
c) Vai intervējamā tiešām apzinās sekundārās viktimizācijas risku?
Sekundārā viktimizācija nozīmē papildu ciešanas, ko izraisa citu cilvēku reakcijas, piemēram, sociālo mediju komentāri (“kāpēc viņa runā tagad?”, “varbūt viņa pati bija vainīga”, “viņa tikai grib gūt uzmanību”). Tāpat papildu ciešanas var radīt pašu žurnālistu un sabiedrības šaubas par viņas stāsta patiesumu, kā arī apkārtējo pazemojoša vai trivializējoša attieksme. Šādi riski var atstāt dziļu psiholoģisku ietekmi un veicināt atkārtotu traumas aktualizēšanos. UNESCO, Dart Center un Apvienotajā Karalistē bāzētā žurnālistikas ētikas platforma Ethical Journalism Network (EJN), kas sadarbojas ar UNESCO un ANO, norāda, ka žurnālistiem jāpārliecinās, ka upurim ir pilnīga izpratne par sekām, arī par sociālajiem un emocionālajiem riskiem pēc sižeta izplatīšanas.
d) Kā plašsaziņas līdzeklis nodrošināja atbalstu intervijas laikā un pēc intervijas tās sniedzējai?
Intervējot seksuālās vardarbības upuri, īpaši jaunu sievieti, kura uzreiz intervijas laikā nespēj noturēt emocionālo līdzsvaru – sāk raudāt, sastingst, sabrūk vai nespēj pabeigt teikumu – ir būtiski iestāties ne tikai profesionālai, bet arī cilvēciski ētiskai robežai. Šāda brīža fiksēšana un translēšana, it kā tā būtu autentiskas patiesības pazīme, risina žurnālistikas intereses, bet ne aizsargā cilvēku. Šādā situācijā žurnālists kļūst nevis par sarunas partneri, bet par liecinieku emocionālam sabrukumam kameras priekšā, kas pārvēršas mediju saturā. Tas vairs nav tikai informatīvs vai dokumentējošs brīdis – tas kļūst par publisku atkārtotu ievainojumu.
Profesionāli atbildīga rīcība šādā situācijā būtu uz laiku pārtraukt filmēšanu, sniegt intervējamajai iespēju atgūties, atgūt kontroli pār sevi, piedāvāt iespēju vēlāk mainīt domas par materiāla izmantošanu, izgriezt kadrus, kuros redzams emocionāls sabrukums, ja tas nepalīdz izprast notikuma būtību, bet tikai palielina šoka un līdzpārdzīvojuma efektu skatītājam (Dart Center for Journalism & Trauma, 2021). Ja tas netiek darīts, turpmākā emocionālā ietekme uz cietušo var atstāt būtiskas sekas, piemēram, redzot sevi šādā stāvoklī, upuris vēlāk var piedzīvot dziļu kaunu, pašcieņas zaudējumu un sekundāru traumatizāciju. Ja intervija tiek izmantota bez šādas refleksijas, tā var kļūt par sabiedrības skatienam pakļautu ievainojamības ekrānu, kurā skatītāji meklē emociju, nevis sapratni.
e) Konteksts un varas dinamika, žurnālista pozīcija pret cietušo: vai intervējamā varēja just spiedienu piekrist, pat ja tieši to neizteica? Un vai ir skaidrs, ka sižets netiks izmantots, lai apšaubītu cietušās teikto vai pastarpināti mazinātu notikušā nopietnību?
Jebkura intervija, kurā tiek runāts par traumu, it īpaši seksuālu vardarbību, norisinās nevienlīdzīgās varas attiecībās. Žurnālists vai intervētājs pārstāv mediju platformu – ar resursiem, redakcionālu ietekmi un spēju noteikt, kas tiks vai netiks parādīts publiskajā telpā. Cietušā – sevišķi, ja jauniete, kura tikko sākusi publiski runāt par savu pieredzi – ir šīs situācijas ievainojamā puse. Pat tad, ja cietusī piekrīt intervijai, šī piekrišana var būt ietekmēta no vēlmes “pateikt patiesību”, uzticības žurnālistam vai arī vispārējas nesapratnes par mediju ietekmes apmēru. Tādēļ jāvērtē ne tikai piekrišanas esamība, bet arī tās apstākļi – vai tā ir patiesi informēta un brīva, vai arī pastāv varbūtība, ka sieviete piekritusi, nespējot iedomāties visas iespējamās sekas. Tas īpaši svarīgi, ja intervijas laikā notiek emocionāls sabrukums – žurnālists šajā brīdī atrodas izšķirošā ētiskās atbildības pozīcijā.
Kas ir informēta piekrišana?
Tādējādi - lai informēta piekrišana būtu ētiski un juridiski pamatota, īpaši seksuālas vardarbības upura gadījumā, intervētajai būtu jāsaņem konkrēta, saprotamā valodā izskaidrota informācija par visiem būtiskajiem aspektiem, piemēram:
• Kāds būs sižeta saturs un fokuss: Vai tiks runāts par seksuālu vardarbību? Vai tiks iekļautas vardarbības detaļas? Vai raidījumā tiks izmantotas emociju pilnas ainas (piemēram, raudāšana, pauzes)? Vai skatītājam būs saprotams, ka runā cietušais vai tikai cilvēks, kurš kaut ko apgalvo?
• Kur un kā sižets tiks publicēts: Vai tas tiks rādīts televīzijā, atkārtots, pieejams arhīvā internetā? Vai fragments var tikt izplatīts sociālajos medijos bez konteksta?
• Kas varēs redzēt šo sižetu: Vai viņas vārds, seja, balss būs atpazīstami? Vai draugi, ģimene, potenciālie darba devēji varēs to viegli identificēt?
• Kā tas varētu viņu ietekmēt: Kāda būs emocionālā ietekme, redzot sevi šādā stāvoklī? Kā viņa jutīsies pēc sižeta izplatīšanas – vai viņai būs iespēja mainīt domas? Vai viņa apzinās sekundārās viktimizācijas risku (negatīvi komentāri, upura vainošana, publiska šaubīšanās)?
• Kādas ir alternatīvas: Vai iespējams izmantot anonimizāciju (balss, seja, vārds)? Vai var stāstu izstāstīt bez tiešas ekspozīcijas (ar aktieri, balsi aizkadrā, citātu starpniecību)? Vai viņai tiek dota iespēja apdomāties vairākas dienas, nevis piekrist uzreiz? (Dart Center for Journalism and Trauma, 2011; UNESCO, 2018)
Ja šāda skaidra, pilnīga un saprotama informācija nav sniegta, piekrišana nav uzskatāma par ētisku – pat ja tā ir juridiski noformēta. Īpaši attiecas uz situācijām, kur redzama nestabila emocionālā reakcija, kas pati par sevi var liecināt, ka intervētā sieviete nav līdz galam spējusi vai arī viņai nav bijusi iespēja izvērtēt intervijas sekas tieši šī raidījuma kontekstā.
3. Vai šādas intervijas var radīt skatītājiem ilūziju, ka emocionāls sabrukums ir nepieciešams, lai vardarbības pieredze tiktu uztverta kā “īsta”? Vai tas neveicina stereotipus par upura uzvedības normām?
“Patiesuma” koncepts nav objektīvs – tā ir redakcionāla izvēle
Parādīt emocijas nav tas pats, kas “parādīt patiesību”. Emocionāls sabrukums nav vienīgais vai obligātais veids, kā vizualizēt cietušo pieredzi, un tas var kļūt par emocionālu efektu, nevis autentisku seksuālās vardarbības upuru pārstāvniecību. Toties šāda cietušā eksponēšana var uzturēt stigmatizējošus priekšstatus, ka “īstenais upuris” ir tikai un vienīgi traumēts, emocionāli nestabils, raudošs – līdz ar to diskreditēt citus cietušos, kuri spēj runāt bez emociju sabrukuma vai arī klusē par savu seksuālās vardarbības pieredzi, jo nespēj to simbolizēt vārdos pat vairākus gadus un gadu desmitus pēc notikušā.
4. Vai Latvijas Televīzijā pastāv iepriekšējos jautājumos aprakstītās vadlīnijas un vai tās būtu jāievieš vai jāpilnveido attiecībā uz seksuālās vardarbības upuru intervēšanu vizuālajos medijos? Vai šīs vadlīnijas skaidri norāda, kādos gadījumos emocionāla sabrukuma attēlojums var būt potenciāli kaitējošs vai ekspluatējošs un kā no šadām situācijām izvairīties?
Starptautiskās organizācijas, piemēram, Dart Center for Journalism & Trauma, BBC un Skandināvijas sabiedriskie mediji, nosaka striktas vadlīnijas, iesakot žurnālistiem izvairīties no uzbāzīgas detalizētas viktimizācijas atkārtošanas, kas var radīt atkārtotu traumatizāciju. Latvijā, ļoti iespējams, šāda ētikas kultūra vēl ir attīstības procesā, tādēļ šādu vadlīniju formalizācija būtu nepieciešama, lai sabiedriskie mediji aizsargātu intervējamos no atkārtotas ievainojamības, ņemot vērā, ka sabiedriskā medija pienākums ir aizsargāt intervējamo personu cieņu un psiholoģisko drošību. Emocionāli spēcīgs kadrs nedrīkst kļūt par svarīgāku mērķi nekā cilvēka integritātes saglabāšana.
No klīniskā viedokļa upura emocionālā sabrukuma atainošana var radīt ne tikai īslaicīgu diskomfortu, bet arī ilgtermiņa psiholoģiskas sekas — kaunu, kontroles zaudējuma sajūtu un atkārtotu traumas aktivizēšanos. Sabiedriskajiem medijiem ir pienākums rūpīgi izvērtēt robežas starp informēšanu un emocionālās atkailināšanas izmantošanu kā dramaturģisku elementu.
Apzinoties žurnālistikas pienākumu atspoguļot sociāli nozīmīgus notikumus un celt gaismā netaisnību, vienlaikus uzskatām, ka sabiedriskajam medijam ir arī īpaša atbildība — ievērot robežas starp atklātību un cieņas pilnu attieksmi pret traumatisku pieredzi piedzīvojušu cilvēku. Seksuālās vardarbības tēmu atspoguļošana medijos prasa ne tikai žurnālistisku drosmi, bet arī dziļu ētisko un profesionālo izpratni. Ņemot vērā nepārprotamo plašsaziņas līdzekļu ietekmi, ir ārkārtīgi būtiski izvairīties un ir jāizvairās no tāda satura veidošanas, kas atkārtoti traumē cietušos un padara viņu ciešanas par skatāmu izrādi. Šī tēma prasa atbildīgu un sensitīvu pieeju, kas balstīta gan profesionālajā pieredzē, gan klīniskajā izpratnē.
Aicinām Jūs izvērtēt šo gadījumu, kā arī, izprotot situāciju Latvijas sabiedrībā, kur izpratne par seksuālo robežu, pārkāpumu un piekrišanas sarežģītību, kā arī seksuālajā vardarbībā cietušo valodas dinamiku turpmākajā dzīvē vēl tikai attīstās, aicinām rosināt plašāku diskusiju par seksuālās vardarbības reprezentācijas ētiku Latvijas medijos, iekļaujot vadlīniju veidošanu. Tas nav aicinājums uz cenzūru vai aizliegums runāt par smagām tēmām. Tieši otrādi — tas ir aicinājums domāt, kā šāds stāsts var tikt atspoguļots ar cieņu, kur trauma netiek pārvērsta par vizuālu efektu, bet kļūst par iespēju atvērt dialogu un stiprināt sabiedrisko empātiju.
Jo dzīvei patiešām nav melnraksta, un tieši tāpēc sižetam gan jābūt atbildīgam.
Cieņā,
Kristiāna Kalniņa, Mg.psych., klīniskā un veselības psiholoģe, doktorante, kas pēta seksuālo uzvedību, robežu pārkāpšanu un seksuālas traumas simbolizāciju
Iveta Ķelle, biedrības Papardes zieds valdes priekšsēdētāja
Būtiskākā izmantotā literatūra
Campbell, R., & Raja, S. (2005). The sexual assault and secondary victimization of female veterans: Help-seeking experiences with military and civilian social systems. Psychology of Women Quarterly, 29(1), 97–106.
Herman, J. L. (2015). Trauma and Recovery: The Aftermath of Violence–From Domestic Abuse to Political Terror (rev. ed.). Basic Books. (Original: 1992).
Impe, A.M. (2019). Reporting on Violence Against Women and Girls. A Handbook for Journalists. UNESCO.
Lacan, J. (1964). The four fundamental concepts of psychoanalysis. (J.-A. Miller, Ed.; A. Sheridan, Trans.). W.W. Norton.
Lacan, J. (1992). The Seminar of Jacques Lacan, Book VII: The Ethics of Psychoanalysis 1959–1960 (D. Porter, Trans.). Norton. (Original work published 1957).
Lacan, J. (2006). Écrits: The First Complete Edition in English (B. Fink, Trans.). Norton. (Original work published 1966).
Lachapelle, M., Nasr, C. (2024). Best Practices for Covering Sexual Violence in the Media. Institut National de Santé Publique du Quebec (INSPQ, Canadian Media Guide on Sexual Violence).
Miller, N.S. (2022).Trauma-Informed Journalism: What it is, why it’s important and tips for practicing it.
Reporting on Sexual Violence. Dart Center for Journalism and Trauma, 2011.
Thompson, I. (2021). Dart Center Style Guide for Trauma-Informed Journalism.
Van der Kolk, B. (2015). The Body Keeps the Score: Brain, Mind, and Body in the Healing of Trauma. Penguin Books, New York.