Ķīmijas selektīvam nekaitīgumam ticēšu, kad tās sludinātāji izdzers pa glāzei reklamētā brīnuma
Ja uz nesadzijušas brūces ir uzlīmēts plāksteris un to pēkšņi norauj, tad sāp. Nervu sistēma brīdina smadzenes - kaut kas nav kārtībā, vairs tā nedari! Reiz piebāžot pirkstu pie kaut kā karsta, prātīgs bērns otrreiz nemēģinās. Sāpes ir iedarbīgākas par simtkārtēju mammas brīdinājumu: «Nebāz tur pirkstus, sāpēs!» Lai smadzenes iegaumētu derīgu padomu nozīmi, ir jāiegūst sava pieredze. Vēlams, ne letāla. Tāpat darbojas arī potes - «slimība» vājā formā, ko organisms «izslimo» un pazīst ļaundari. Prātīgs bērns divreiz to pašu muļķību nedara.
Nezinu, cik lielā mērā sabiedrību vai valsti var salīdzināt ar bērnu, bet līdzības ir redzamas. It kā mums ir nervu sistēma (informācijas nodošanas institūcijas, to skaitā mediji), it kā mums ir smadzenes (dažādu līmeņu lēmumu pieņēmēji) un ir imūnsistēma, kas apkaro sliktos (policija, dažādas inspekcijas un tamlīdzīgi). Tas, protams, tikai attāli līdzinās vienam organismam. Valstij nav mammas, kas dotu pareizus padomus. Bet valstij un sabiedrībai it kā ir kolektīvais saprāts, pierakstīta pieredze un dažreiz iespējas arī paskatīties gan pagātnē, gan nākotnē - skatoties uz citām valstīm, kas aizskrējušas tālu priekšā.
