Pacienti finansē “airBaltic” – kā to izbeigt?

Kur pazūd nauda? Un kāpēc Latvijas veselības sistēma joprojām atpaliek no kaimiņiem?

Problēma nav tikai summā, bet tajā, kas maksā

Svarīgākais, ko sabiedrība bieži nepamana: veselības aprūpi nefinansē tikai valsts. Lielu daļu maksā paši pacienti.

Latvijā aptuveni 35–40% no visiem veselības aprūpes izdevumiem sedz cilvēki paši:

• pacientu līdzmaksājumi,
• maksas ārsti,
• privātās klīnikas,
• zāles,
• zobārstniecība,
• dažādi izmeklējumi.

Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā. Ja nebūtu šo pacientu maksājumu, Latvijas veselības aprūpes sistēma nemaz nevarētu pastāvēt – tā bankrotētu, nauda pakalpojumu sniegšanai un sistēmas uzturēšanai izbeigtos, visdrīzāk, septembrī.  

Vienkāršoti sakot, Latvijā veselības sistēma lielā mērā balstās uz principu “ja vari samaksāt, ārstēsies ātrāk”.

Ko nozīmē “1,9 miljardi”?

Publiskajā telpā tas ne vienmēr tiek skaidri paskaidrots. Taču ekonomiski svarīgi ir saprast atšķirību starp:

• kopējiem veselības izdevumiem valstī,
• un tieši valsts finansējumu, tātad šiem 1,9 miljardiem.

Ja aptuveni 40% veido privātie maksājumi, tad faktiski publiskais finansējums ir tikai ap 60% no kopējās sistēmas. Pacientu samaksāta nauda varētu būt tuva 760 miljoniem. Valsts, var tā teikt, “ietaupa” uz pacientu rēķina, liekot viņiem pašiem veikt maksājumus, sedzot šo summu.  “Ietaupīta” nauda, veidojot budžetu, tiek izmantota citu jomu finansēšanai, tāpēc arī atļaujos apgalvot, ka pacienti Latvijā finansē dotācijas “airBaltic” un ne tikai šim uzņēmumam, jo visas jomas tiek finansētas no viena valsts budžeta “katla”.

Tas nozīmē, ka ievērojama daļa veselības aprūpes Latvijā tiek finansēta ne tikai caur nodokļiem, bet tieši no cilvēku maciņiem.

Baltijas salīdzinājums nav Latvijai glaimojošs

Īpaši skaidri problēma redzama, salīdzinot Latviju ar Lietuvu un Igauniju.

Valsts	Publiskais finansējums veselībai	Uz 1 iedzīvotāju	Pacientu privātie maksājumi
Latvija	~1,9 mljrd. €	~1000 €	~35–40%
Lietuva	~4 mljrd. €	~1500 €	~15–20%
Igaunija	~2,5 mljrd. €	~1900 €	~20–25%

Procenti no IKP Baltijā pēc OECD/WHO datiem un prognozēm 2025.-2026. gadam ir salīdzinoši līdzīgi: Latvijā – 7,0-7,4%, Lietuvā – 7,3-7,6%, Igaunijā – 7,0-7,5%. Atšķirība ir tajā, cik daudz sedz valsts un cik – paši cilvēki. Lietuvā publiskais (valsts) finansējums sasniedz 82%, nevis 60-65%, kā Latvijā.

Latvijā pacienta maksājums bieži kļūst par de facto “veselības nodokli”.

Cik Latvijai pietrūkst?

Ja Latvija vēlētos sasniegt Lietuvas līmeni, veselības aprūpei būtu nepieciešams aptuveni vēl viens miljards eiro gadā. Lai sasniegtu Igaunijas līmeni – pat par 1,5–1,7 miljardiem vairāk nekā pašlaik.

“Tas nav neliels pielikums budžetā. Man ir grūti iedomāties, ka pēc Saeimas vēlēšanām, kuras jau tuvojas, izveidotā kārtējā koalīcija, kas sastāv vismaz no trim partijām, spētu vienoties par visas “fiskālās telpas” jeb papildu līdzekļu novirzīšanu veselības aprūpei. Šī papildu nauda valsts budžetā rodas ekonomikas izaugsmes un dažādu izdevumu samazināšanas rezultātā.

2026. gada budžetā prioritātēm kopumā papildus pārdalīti 565–700 miljoni eiro, taču veselības aprūpei papildus paredzēti vien 27 miljoni eiro nepieciešamā viena miljarda vietā. Katra no koalīcijas partijām neizbēgami velk deķi uz savu pusi, jo ministru portfeļi ir sadalīti to starpā, un katrai partijai saviem vēlētājiem jāparāda izaugsme un uzlabojumi tieši savā atbildības jomā. Citādi vienkārši nevar būt.

Lai šo situāciju izbeigtu, nepieciešama sistēmiska reforma.

Bet vai cilvēki jau tagad nemaksā “de facto” veselības nodokli?

Paradoksāli, bet daudzi Latvijas iedzīvotāji jau šobrīd samaksā ļoti ievērojamas summas veselībai.

Tipiska ģimene gada laikā maksā:

• par zālēm,
• speciālistiem,
• analīzēm,
• zobārstu,
• maksas konsultācijām.

Daudziem tas sasniedz vairākus simtus vai pat tūkstošus eiro gadā. 

Atšķirība ir tāda, ka:

• tagad cilvēks maksā neprognozējami,
• bieži slimības vai krīzes brīdī,
• un bez garantijas, ka palīdzība būs pieejama laikā.

Zīmīgi, ka viens no argumentiem par labu iespējai izņemt otra pensiju līmenī akumulēto naudu ir tieši ārstēšanas vajadzībām. Tā, protams, nav izeja.

Savukārt Lietuvas un Igaunijas modelis vairāk balstās uz principu:
“maksā vairāk caur nodokļiem, bet mazāk slimnīcas kasē”.

Cik tas maksātu strādājošajam?

Aprēķini rāda: lai Latvija iegūtu vēl apmēram miljardu eiro veselībai, tas nozīmētu aptuveni 90–100 eiro mēnesī uz vienu strādājošo kopā ar darba devēja iemaksām.

Cilvēkam ar 2000 eiro bruto algu tas varētu nozīmēt apmēram:

• 45–50 eiro mazāk “uz rokas”,
• bet vienlaikus mazākus tiešos maksājumus pie ārsta.

Nedomāju ka būs daudz nodokļu sloga palielināšanas piekritēju, šie ir drīzāk ilustratīvi skaitļi, lai saprastu, kādas ir vajadzības. Izeja ir nodokļu sistēmas pārstruktūrēšanā, kas nodrošinātu pienācīgu veselības aprūpes sistēmas finansēšanu, vismaz mūsu kaimiņvalsts Lietuvas līmenī.

Tieši par šo jautājumu Latvijai nāksies izšķirties tuvākajos gados:

• vai saglabāt esošo nodokļu sistēmu un augstus pacientu maksājumus,
• vai pāriet uz solidaritātē balstītu modeli kā kaimiņvalstīs, kur veiksmīgi darbojas obligāta valsts veselības apdrošināšana. Nauda solidāri no darbinieka un darba devēja iemaksām nonāk Apdrošināšanas fondā, kurš arī sedz izdevumus par veselības aprūpes pakalpojumiem. Šo fondu politiķiem grūti ietekmēt – fonds nav valsts budžeta sastāvdaļa. Augot ekonomikai, palielinās iemaksas, aug fonda lielums, paveras lielākas iespējas iekļaut jaunas valsts kompensētas zāles, jaunas tehnoloģijas. Lai to panāktu, nepieciešama nodokļu pārstrukturēšana, jo palielināt kopējo darba spēka nodokļu slogu diez vai izdosies.

Galvenais jautājums nav par naudu vien

Diskusija par veselības finansējumu patiesībā ir diskusija par valsts prioritātēm un sabiedrības vienošanos.

Vai veselības aprūpe ir:

• tirgus pakalpojums,
• vai valsts drošības un sociālās stabilitātes pamats?

Jo ilgāk sistēma balstās uz pacientu personīgajiem maksājumiem, jo vairāk veselība kļūst atkarīga nevis no vajadzības, bet no cilvēka ienākumiem. Bieži pirmsvēlēšanu publikācijās un diskusijās dzirdu: “Būsim reālisti, veselības budžets jau nebūs daudz lielāks.” Nožēlojami. Taču, protams, ir iespējams arī šis iznākums. Taču tad atklāti jāpasaka cilvēkiem, ka slimības gadījumā būs jārēķinās ar milzīgiem personiskiem izdevumiem, nauda kuriem būtu jāsāk krāt jau laicīgi. Taču lielum liela Latvijas iedzīvotāju daļa nemaz nevar to atļauties.

Un tas jau ir ne tikai medicīnas, bet arī sociālā taisnīguma jautājums.

Autors ir Dr.med, veselības aprūpes vadības ārsts, Latvijas Universitātes docents.