Gints Grūbe.
Vēstures plankumi astoņos tūkstošos kvadrātmetru jeb ko darīt ar Stūra māju?
Kad pirms pieciem gadiem ar toreizējo Francijas Kultūras centra vadītāju Žanu Luī Lepretru diskutējām par to, kādā veidā Pirmā pasaules kara simtgade iezīmēsies Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā, saruna aizveda pie visa, kas Latvijā noticis 20.gadsimta laikā. Jo dažu vēsturnieku interpretācijā Pirmais pasaules karš Baltijas valstīm beidzās tikai 90.gadu sākumā ar valstiskās neatkarības atjaunošanos. Šajā sarunā dzima ideja, ka pirmo reizi pēc vairāk nekā 70 gadiem bijusī VDK ēka Stabu ielā jāatver plašākai sabiedrībai. Toreiz šķita, ka ideja ir vienkārša - atvērt bijušo čekas ēku Brīvības ielā, neiejaucoties tās patinā. Taču rezultātā tika atvērta ne jau ēka, bet gan mūsu nenokārtotās attiecības ar 20.gadsimtu. Izgaismojās sabiedrības spēja vai nespēja runāt par vēsturi, bailes būt pieaugušiem un konfrontēt sevi ar nepatīkamiem jautājumiem, aizspriedumi par «to vēstures bīstamo vielu, kas mums naktīs neļauj gulēt», un pierādījās ar mūsu politiskā spriestspēja jautājumos, kas saistīti ar vēsturi.
