Latvijas armijas karavīri. Foto - Gatis Dieziņš, LETA
Senās pasaules vīriešu iniciācijas rituālu nolūks bija ne tikai atzīt zēna fizioloģisku pieaugšanu, bet arī iezīmēt būtiskas pārmaiņas saiknē ar visu apkārtējo. Tas bija mirklis, kas iezīmēja atbildības uzņemšanos par visu kopienu un tādas apziņas mošanos, kas palīdz izprast, ka mēs, cilvēki, esam vienoti vienā sistēmā. Kopš šie rituāli izzuduši, mēs lielākoties vairs neizjūtam sevi kā tādus, kuru rīcība ietekmē citus sistēmas dalībniekus. Taču apzināties sevi pāri sava mazā “es”, savas ģimenes vai kopienas robežām ir tā cilvēciska spēja, kura tagad varētu būt izšķirīgi svarīga Latvijai un pasaulei. Un gudri veidots obligātais militārais dienests var šo fundamentāli svarīgo spēju stiprināt.
Par nedrošiem tiltiem
Upe ir metafora, ar kuras palīdzību tiek izcelta daudzu sociālekonomisku problēmu kompleksā daba un prevencijas darba nozīme. Iztēlojieties varenu upi ar augstu ūdenskritumu, no kura viens pēc otra krīt lejā cilvēki. Tā pakājē simtiem glābēju izmisīgi cenšas palīdzēt slīkstošajiem. Gan slīkstošo, gan glābēju spēki ir uz izsīkuma robežas. Kāds no glābējiem nolemj doties pa upi uz augšu, uz ūdenskrituma virsotni. Citi viņam sauc: “Kurp tu dodies? Te ir tik daudz slīkstošo! Mums vajadzīga tava palīdzība! Atgriezies!” Uz to viņš atbild: “Es dodos uz ūdenskrituma virsotni, lai noskaidrotu, kāpēc tik daudz cilvēku iekrīt upē!” Izrādās, augstāk pa upi, pirms ūdenskrituma, ir vairāki tilti. Kāds – stabils un drošs. Kāds cits – pagalam satrupējis. Nav nekāds pārsteigums, ka tie, kas mēģina šķērsot upi pa ļodzīgajiem tiltiem, iekrīt upē.
