Ilustratīvs attēls no pixabay.com.
Tikko daudzi Latvijas iedzīvotāji tieši un praktiski ir saskārušies ar izslavētās nodokļu reformas sekām. Ja pirms reformas deklarācijas VID sniedzām, lai atgūtu pārmaksātos nodokļus, tad tagad arī tādēļ, lai uzzinātu par nesamaksāto nodokļu starpību jeb “parādu” valstij.
Sociālajos tīklos jaunie nodokļu parādnieki saņēma ne vien līdzjūtības, bet arī līdzpilsoņu pamācības, ka, izdarot pareizās atzīmes VID EDS sistēmā laikus un algojot labu grāmatvedi, šādā situācijā nebūtu nonākuši. Savukārt labējo partiju politiķi, kuri sistēmu ieviesa, šo situāciju skaidroja kā normālu parādību, ja valstī ir progresīva nodokļu sistēma. Vai tiešām šāda situācija ir normāla?
Jāsāk ar to, ka, ieviešot darbaspēka nodokļu sistēmā progresivitāti, Latvija nepārņēma ekonomiski un sociāli veiksmīgo valstu pieredzes. Nemaz nerunājot par to, ka mums bija iespēja, mācoties no veiksmīgajām Ziemeļvalstīm vai Rietumvalstīm, izvairīties no viņu pieļautajām kļūdām un sasniegt pat labākus rezultātus. Danas Reiznieces-Ozolas vadītā Finanšu ministrija izlēma būt pionieri un ieviest sarežģītu vairāku pakāpju sistēmu.
