Ziemassvētki ir stāsts par iekšējo pagalmu mūsu dzīvē
Rakstnieks Šons Tans Aizpilsētas stāstos raksta par ģimeni, kura par pēdējo naudu uzceļ sev māju. Mājas priekšā zālāja vietā, lai taupītu, tiek ieliets zaļi krāsots betons, kas vēlāk krīt uz nerviem, jo gribas ko īstu. Iebrūnais ūdens virtuvē tek lēnīgi - kā no tālienes nākdams. Pagalmā iestādītie kociņi nokalst un izskatās kā kapu krustiņi mirušo cerību kapsētā. Un ģimenes ļaudis sāk runāt, ka «neviena cita zeme nav sliktāka par šo». Neviens neiebilst, jo katrs savā veidā jūt, ka viss ir ļoti slikti.
Pienāk adventa laiks, tiek nopirkta vislētākā plastmasas eglīte un novietota bēniņos. Kad bērni uzkāpj, lai eglīti izpušķotu, atklājas, ka lielajā karstumā plastmasa izkususi. Mēģinot glābt, kas glābjams, viens bērns nostājas tur, kur bēniņu grīda ir vistrauslākā, un tā ielūst zem viņa kājām. Visi metas lejup pa kāpnēm, lai aplūkotu postījumu, un kliedz: visa šī nelaime tieši pirms Ziemassvētkiem! «Tas atgadījies vissliktākajā laikā, kāds vien iespējams!» Taču apakšstāvā nekādus postījumus neredz. Bērni apjukuši šaudās no istabas istabā, tomēr griesti ir kārtībā, nekur neviena cauruma.
