Neatkarības laukums. Ilustratīvs foto: Edijs Pālens, LETA
Kas gan vēl izskatās neveiklāk par žurnālistikas veterānu, kad viņš tēloti brīnās par lietām, ko patiesībā pats labi zina un atceras? Nedēļraksta IR komentētājs Pauls Raudseps publikācijā «Dabūjām viņus ārā» 5.septembra izdevumā izliekas pārsteigts, kāpēc Krievijas karaspēka izvešanas jubileja Igaunijā tika atzīmēta ar uguņošanu, bet Latvijā – vien ar Edgara Rinkēviča tvītu. Kāds naivums mūsu sirmos gados!
No otras puses – esmu pazemīgi pateicīgs Raudsepam, ka viņš liek žurnāla lasītājiem aizdomāties par Latvijas sabiedrības vēsturiskās atmiņas "īpatnībām". Gluži tāpat kā Gunāram Kusiņam, Satversmes tiesas tiesnesim, kurš Saeimas rīkotajā Jāņa Čakstes 160 gadu jubilejas ceremonijā teatrālā naivumā atļāvās vaicāt: kāpēc joprojām parlaments nav politiski izvērtējis jeb nosodījis 15.maija apvērsumu? Šī "rupjība" bija vistiešāk adresēta pasākuma namamātei Inārai Mūrniecei. Viņa savu artavu Kārļa Ulmaņa vadonības kulta izmisīgajā uzturēšanā devusi kā "nacionālkonservatīvo" centienu ideologa Voldemāra Krustiņa protežēta žurnāliste un "Visu Latvijai!" lāpnese. Esmu dziļi pateicīgs arī Jāņa Čakstes stipendiātam Reinim Labzaram, kurš šajā pašā konferencē "tīši" atgādināja – arī klātesošajiem Jaunās konservatīvās partijas (JKP) politiķiem – pirmā valsts prezidenta teikto, kāpēc Latvijas augstskolai ir nepieciešama ministrei Ilgai Šuplinskai un partijai tik netīkamā autonomija.
