Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Klusums, it kā cilvēkam tik ļoti nepieciešamais miers. Kad tu esi vesels, mīlēts, starp cilvēkiem, sociāli aktīvs, tas ir svētlaimes brīdis, kad beidzot vari domāt kaut ko, kas sagādā prieku, vai sakārtot domas, kas kādu laiku bija novārtā. Sapņot jau drīkst, klusi vakari, bērni paklausīgi gultās, kāda filma vai grāmata, kam bieži nav jābūt ar saturu, galvenais – klusumu uztvert sev kā pieņemamu miera ostu, kurā justies komfortā. Tik salkani tas skan, bet patiesi un no sirds.
Kāpēc es sasaistu nāvi ar klusumu? Pavisam elementāri, jo ikdienā mēs nemanām, ka ar savu klusumu jeb klusēšanu kādu izdzēšam.
Klusums ne vienmēr nozīmē harmoniju un mieru, tas diemžēl mēdz izpausties nežēlīgi. Bērns, kas netiek uzrunāts, vecs cilvēks, kas guļ uz gultas bezspēcīgs, kura vienīgais sarunu biedrs ir kāds ziņu reportieris, ir bēdu ielejas pats sākums. Un, protams, bieži partnerattiecībās sastopamā problēma, kad standarts ir nesarunāties un (vēl jo vairāk) neizrunāt problēmas.
