Žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Foto: Zane Bitere, LETA
Runa nolasīta 2018. gada 26. septembrī Rīgā, PBLA valdes sēdes atklāšanā
Jāatzīstas, ka biju pagodināts, bet arī nedaudz apmulsis par aicinājumu runāt PBLA valdes sēdes atklāšanā. Mani lūdza izteikties par diasporas nozīmi šodienas Latvijā, bet — ko gan es varu par to īsti pateikt, ja esmu Latvijā nodzīvojis jau savus 27 gadus?
Bet tad sapratu, ka varbūt tieši tāpēc man būtu jāpieņem šis ielūgums, lai parunātu par to, kā saplūst un mijiedarbojas Latvija un trimda, Latvija un diaspora, Latvijā dzīvojošie un ārpus tās mītošie. Lai parunātu par to, ka tās nav divas nošķirtas pasaules, bet patiesībā ir savstarpēji saistītas viena veseluma daļas, kas viena otrai ir vajadzīgas — dažkārt varbūt pat vairāk, nekā mēs to apzināmies.
Kopš 19. gadsimta vidus, kad lielākā daļa latviešu atbrīvojās no muižas valgiem un varēja sākt paši taisīt savu ceļu pasaulē, ārpus Latvijas dzīvojošajiem latviešiem vienmēr bijusi svarīga loma tās likteņa veidošanā.
