Jānis Sperga. Publicitātes foto.
Varētu teikt, ka mikroshēmas ir neredzamie tirgus spēki, kas virza tehnoloģiju un inovāciju attīstību, un to galvenais dzinulis ir ekonomiskā labuma gūšana. Tomēr, lai cik pašsaprotams var šķist šis apgalvojums, pēdējo gadu notikumu attīstība kā ģeopolitikā, tā mikroshēmu nozarē skaidri parāda, ka šis apgalvojums ir ļoti tālu no patiesības.
Nacionālās ambīcijas ņem virsroku ne tikai sacenšoties ar tirgus spēkiem, bet arī pārņemot kontroli pār tiem starptautiskā līmenī. Ne velti bieži tiek citēts amerikāņu vēsturnieka un profesora Krisa Millera (Chris Miller) grāmatā “Chips War: The Fight for the World’s Most Critical Technology” minētais apgalvojums, ka “Mikroshēmas ir jaunā nafta” – degviela mūsdienu vēsturiskajiem procesiem, kurus neviļus Eiropas savienība un Latvija ir spiesta apzināties.
Šo apziņu diezgan tieši ilustrē Eiropas Komisijas prezidentes Urzula fon der Leienas teiktais, ka digitālā pasaule nav iedomājama bez mikroshēmām. Tas nozīmē, ka tas, kurš kontrolē mikroshēmas, kontrolē arī vērtīgāko pasaules resursu – informāciju, sākot no viedpulksteņiem līdz pat advancētām ieroču sistēmām. Šī iemesla dēļ lielvaru valdību gaiteņos noris ēnu karš, kur tanku, lādiņu un raķešu vietā galvenā munīcija ir tarifi, likumi, eksporta ierobežojumi, investīcijas, sadarbības līgumi un izglītības programmas.
Īss ievads mikroshēmu karu vēsturē
Lai gan sabiedrības kolektīvajā apziņā mikroshēmu centrālā loma — gan ģeopolitikā, gan mūsu ikdienā — ir iesakņojusies salīdzinoši nesen, īpaši Covid-19 pandēmijas laikā, mikroshēmu kari nebūt nav jauna parādība. Japāna jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados piedzīvoja šķietami neapturamu ekonomisko uzrāvienu un tuvojās tam, lai kļūtu par pasaulē lielāko ekonomiku. Tādi japāņu uzņēmumi kā “NEC”, “Toshiba”, “Hitachi” un citi pārņēma globālo atmiņas mikroshēmu tirgu, piedāvājot lētākus un uzticamākus produktus nekā ASV ražotāji, kas izraisīja lielu paniku Silīcija ielejā. Rezultāts bija pirmais lielais “mikroshēmu karš”: 1986. gada ASV–Japānas pusvadītāju vienošanās (Semiconductor Agreement) piespieda Japānu paaugstināt cenas, ierobežot dempingu un atvērt savu tirgu amerikāņu ražojumiem, kas kopā ar 1990.gada akciju tirgus burbuli apturēja tās straujo ekonomisko izaugsmi.
Mūsdienās Japānas vietu ir ieņēmusi Ķīna ar ambīcijām ne tikai panākt, bet apsteigt pasaules tehnoloģiskos līderus ar tādiem mikroshēmu uzņēmumiem kā “Huawei” un “SMIC”, ievērojami tos atbalstot “Made in China 2025” ietvaros. Jau ASV prezidenta Donalda Trampa pirmās administrācijas laikā pret “Huawei” tika vērstas eksporta kontroles, ierobežojumi amerikāņu tehnoloģiju un programmatūras izmantošanai, kā arī to bloķēšana no vairāku valstu 5G tirgiem.
Sekojot Covid-19 izraisītajai pusvadītāju piegāžu ķēdes krīzei un reaģējot uz strauji augošo Ķīnas īpatsvaru pusvadītāju tirgū, ASV 2022. gadā pieņēma “Chips Act”, atvēlot pusvadītāju ražošanai un izpētei 52,7 miljardus ASV dolāru – skaidri norādot, ka mikroshēmu attīstību nosaka ne vien tirgus spēki, bet valsts īstenota, koncentrēta investīciju stratēģija.
Eiropas Mikroshēmu akts
Arī Briseles koridoros mikroshēmu stratēģiskā loma netika nepamanīta, it īpaši pēc piegādes ķēžu pārrāvuma Eiropai kritiski svarīgajā automašīnu ražošanas nozarē. Jāsaprot, ka mūsdienu automašīnas tuvākais salīdzinājums ir milzīgs viedtālrunis, kurš pakāpeniski attīstās uz pilnīgi autonomu braucošu viedierīci. Arvien vairāk kļūst skaidrs, ka veselīga ekonomiska attīstība nevar noritēt bez mikroshēmu nozares attīstības.
Rezultāts šai apjausmai ir Eiropas Mikroshēmu akts (European Chips act), paredzot gan publiskajos, gan privātajos ieguldījumos mobilizēt ap 43 miljardu eiro. Lai veiksmīgi apgūtu esošos Eiropas līdzekļus, ar likumdošanu vien nepietiek, ir nepieciešama finansēšanas organizācija, kas specializētos tieši mikroshēmās. “Chips Joint Undertaking” (Chips JU) ir organizācija, kas, izmantojot grantus, kopā ar nacionālajām Eiropas valdībām investē līdzekļus mikroshēmu attīstībā.
Lai arī Eiropas mikroshēmu akts ir solis pareizajā virzienā, ir jāsaprot, ka tas primāri radās kā atbildes reakcija mikroshēmu piegādes ķēdes krīzei Covid-19 pandēmijas laikā, un ir nepieciešami vairāki labojumi, lai tas spētu konkurēt ar ASV mikroshēmu aktu un Ķīnas iniciatīvu. Tamdēļ šobrīd tiek veikti zināmi akta labojumi, soļojot pretī Chips Act 2.0.
Latvija mikroshēmu pasaulē un Latvijas Mikroshēmu kompetences centrs
Varētu teikt, ka Latvija stāv salīdzinoši nomaļus no šiem lielajiem vēsturiskajiem procesiem, un, lai arī mūsu mikroelektronikas nozarē var atrast vairākus veiksmes stāstus, piemēram, “MikroTIK”, “SAF tehnika”, “Hansamatrix” un salīdzinoši nesen arī LMT, tomēr principiāli mikroshēmu nozarē Latvijā vēl nav vērā ņemamu uzņēmumu.
Latvija šobrīd atrodas vēsturiskās krustcelēs, kuras nosaka kā esošā ģeopolitiskā situācija, tā arī Eiropas Savienības reakcija uz to. Lielu satricinājumu laikā nereti parādās lielas iespējas. Viena no šīm reakcijām ir bijusi Chips JU finansētais aCCCess projekts, kurā katrā Eiropas Savienības valstī tiek dibināts mikroshēmu kompetences centrs kā daļa no tīkla, kurš iekļauj sevī arī mikroshēmu izstrādes pilotlīnijas un projektēšanas ierīces. Latvijas Mikroshēmu kompetences centrs (LMKC) nav dzimis vakuumā, bet gan ir daļa no Eiropas Savienības stratēģiskas ģeopolitiskajā cīņā par mikročipu suverenitāti – it īpaši aizsardzības un veselības jomā.
LMKC apvieno divas lielākās Latvijas universitātes – Rīgas Tehnisko universitāti un Latvijas Universitāti konsorcijā, kas sniedz Latvijas jaunuzņēmumiem un vidējiem uzņēmumiem ne tikai piekļuvi universitātēs pieejamajām mikroshēmu kompetencēm, bet arī bezprecedenta piekļuvi Eiropas līmeņa mikroshēmu izstrādes, ražošanas, testēšanas un kapitāla piesaistes kompetencēm.
Tādejādi Latvijai tiek pavērta vēsturiska iespēja iesaistīties Eiropas Savienības cīņā par mikroshēmu suverenitāti, veicinot ekonomikas attīstību augsto tehnoloģiju jomā ar lielu pievienoto vērtību. Nedrīkst aizmirst, ka mikroshēmas ir arī pamatā visām mūsdienu aizsardzības tehnoloģijām, tādejādi, stiprinot mikroshēmu nozari, tiek stiprināts aizsardzības sektors.
Cik veiksmīgi Latvija apgūs “jauno naftu” lielā mērā būs atkarīgs no mums pašiem, tomēr esošie apstākļi, kuros LMKC ir radies, iemieso šo iespēju, kura, iespējams, var vairs nekad neatkārtoties. Šī iemesla dēļ mēs esam definējuši mūsu misiju: “Latvija no mikroshēmu patērētāja par mikroshēmu novatoru līdz 2030. gadam” – tā mūs pavada šajā izaicinājumu un iespēju laikmetā, “čipojot” uz nākotni.
Autors ir RTU mikročipu virziena vadītājs.
