Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Pasaule nav tikai balta un pūkaina: to visai skaudri sapratu brīdī, kad pirms deviņiem gadiem uzzināju, ka aiz augstajiem žogiem turpat netālu no manām jaunajām mājām Cēsīs atrodas Audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem (CAIN). Tas līdzi nesa daudz jautājumu: par kādiem pārkāpumiem bērni un jaunieši tur atrodas, kas viņu dzīvēs noticis tāds, lai šādā vietā nonāktu, un neslēpšu – arī ne mazums bažu. Taču, atskatoties uz šo laiku, varu būt pateicīgs, ka mana pirmā reakcija bija nevis distancēšanās vai neuzticība, bet interese un vēlme šos jauniešus satikt.
CAIN ir vieta, kur pēc likumpārkāpumu izdarīšanas nonāk nepilngadīgie - jaunieši no dažādām Latvijas vietām, atšķirīgas sociālās vides un dzīves apstākļiem, daļa auguši bērnu namos. Saucot lietas īstajos vārdos, šī vieta ir cietums tiem, kuriem vēl nav apritējuši 18 gadi. Tie ir jaunieši, kuriem priekšā vēl visa dzīve, un arī viņi ir mūsu sabiedrības nākotne. Viņu izglītošanās un reintegrācija ir neizsakāmi svarīga, taču šis ceļš nav viegls: pārkāpumi likuma priekšā dažkārt ir ļoti smagi, daļa pirms nonākšanas CAIN cietuši no atkarībām, ir psiholoģiski noslēgušies sevī. Diemžēl iezīmējas arī skaudras sistēmiskas problēmas un praktiski šķēršļi, tai skaitā sabiedrības distancēšanās un nevēlēšanās jauniešus pieņemt pēc tam, kad “cietuma” vārti viņiem atvērušies.
