Ilustratīvs attēls
Mēs esam Dziesmusvētku nācija. Tieši tāpēc arī neesam nācija. Dziesmas, deja un tautastērpi, Bārtas vainagi, koka karotes un pīti grozi ir lieliski. Tieši tāpat kā aukstā zupa un sklandrauši. Nemateriālais un viegli pārvietojams sadzīves kultūras mantojums, lai cik valdzinošs un izkopts tas būtu, nevienu nepadara par nāciju. Tāds ir arī ciltīm. Un ciltis nav ne sliktas, ne labas, bet vienkārši tās ir ciltis un tām nav savas valsts. Mani iedvesmo Dziesmusvētku kopkoris, un svētku gājiens ir zāles dvēselei un meita dejotāja iet godasardzē pie Dziesmusvētku karogiem. Taču zinu, ka reizi piecos gados notiekoša garīgā kultūras mantojuma demonstrēšana, dainu skapji un Bārtas vainagi ir nepietiekami, ja mēs sevi uztveram kā pieaugušu nāciju.
Ja runājam par mantojumu, nācijas izveidošana prasa ilgi pastāvoša materiāla mantojuma izpratni. Materiālais mantojums ir ne tikai atsevišķi objekti, bet arī kopējā kultūrainava: sabiedriskās un dzīvojamās ēkas, militāras, fortifikācijas un reliģiskas būves, ielas un laukumi un reizēm pilnīgi brīnumainā kārtā, bet ļoti reti - arī pilsētas. Kultūrainava ietver arī ilgstoši veidotu infrastruktūru ar sīkākiem dabas un vēstures objektiem. Gaujas nacionālais parks ir šāda kultūrainava. Šāda kultūrainava ir iela vecpilsētā. Tādas ir vēsturiskās alejas. Un pavisam noteikti tie ir vēsturiskie kapi, kur koncentrēti dabas un vēstures objekti, kur izveidojusies unikāla mikrovide. Vēsturiskie kapi ietver sevī ļoti bagātu vēsturisko, estētisko, sadzīvisko, vides un mākslas vērtību komplektu. Tie ir materiālās un kultūrainavas objekts un vienlaicīgi arī vēsturiskās atmiņas izpausme.
