Inese Andersone
Pēdējo gadu statistika rāda satraucošu tendenci – bērnu skaits, kas nonāk ārpusģimenes aprūpē, pieaug. 2023. gadā šādu bērnu bija 289, bet 2024. gadā jau 330, no kuriem ievērojams īpatsvars ir pusaudži vecumā no 13 līdz 17 gadiem. Tas nozīmē, ka mūsu sabiedrībā pieaug situāciju skaits, kad ģimenes nespēj nodrošināt drošu un atbalstošu vidi saviem bērniem.
Vienlaikus redzam pretēju virzību audžuģimeņu sistēmā – audžuģimeņu skaits un kapacitāte samazinās. Ja 2023. gadā audžuģimenēs tika ievietoti 112 bērni, tad 2024. gadā tikai 77, turklāt pusaudžu vecuma bērni šajās ģimenēs nonāk ļoti reti. Tas apliecina, ka audžuģimeņu kustība noveco, piedzīvo resursu izsīkumu un nepiesaista jaunus dalībniekus.
Šobrīd mums jārunā atklāti – institūcijās bērnu skaits turpina pieaugt. Tajās šobrīd dzīvo jau vairāk nekā 210 bērni un jaunieši. Atšķirībā no padomju laiku bērnu namiem, šīs ir ģimenei pietuvinātās, dzīvokļu tipa mājvietas, ko nodrošina Rīga savās iestādēs un kopā ar partneriem. Piemēram, kādā privātmājā Pārdaugavā dzīvo seši bērni no divām ģimenēm, un ar viņiem kopā regulāri ir divi pieaugušie, kas atbalsta skolas gaitās un dzīves pieredzes gūšanā. Šāda pieeja ir jauna un tuvākais, ko mēs varam nodrošināt “mājām”. Šis ir arī ļoti dārgs pakalpojums, bet tā ir investīcija šajos bērnos, jo dzīve pret viņiem ir bijusi ļoti skarba.
Un tomēr – ar fizisku vidi vien nepietiek. Šiem bērniem nepieciešamas personiskas attiecības, pieaugušo klātbūtne un atbalsts ikdienas dzīves situācijās. Viņiem vajadzīgi cilvēki, kas palīdz veidot pirmo darba pieredzi, atbildības sajūtu un iemaņas patstāvīgai dzīvei.
Ņemot vērā šīs tendences, mums kā Rīgai būs jāmeklē risinājumi, lai panāktu, ka ikvienam bērnam ir drošas mājas.
Mums priekšā būs jāizlemj, kā šo jautājumu risināt. Nekas nevar būt labāk par īstu ģimeni. Tādēļ aicināšu virzīt uz priekšu papildus finansiālo atbalstu audžuģimenēm un aizbildņiem. Tai pat laikā mums būs jāstiprina Rīgas kapacitāte darbam ar šiem dzīves satraumētajiem bērniem, lai tos atbalstītu un iedotu pamatus lielajai dzīvei.
Aicinu arī darba devējus un uzņēmējus būt atvērtiem – dot iespēju šiem jauniešiem iegūt pirmo darba pieredzi, izmēģināt savus spēkus un attīstīt prasmes. Saprotu, ka ne visi no mums var kļūt par audžuģimeni, taču daudzi var kļūt par dzīves mentoru kādam jaunietim, palīdzot viņam karjeras gaitās, izglītības ceļā un ikdienas prasmju apguvē.
Aiz katra no statistikas skaitļiem ir kāds bērns vai jaunietis – viņi nav lieki, viņi ir arī mūsu bērni, mūsu nākotne un mūsu kopīgā atbildība. Kā mēs rīkosimies šodien, noteiks, cik stipra, iejūtīga un taisnīga būs mūsu sabiedrība rīt.
Autore ir Rīgas domes sociālās komitejas priekšsēdētāja.