Tālis Tisenkopfs.
Mūsu nacionālo sasniegumu portfelis pēdējā desmitgadē vairāk līdzinās tīkliņam ar platām rūtīm, tomēr vērtīgākais cauri neizbirst - tā ir pieeja jaunām zināšanām
Ko mēs pēdējos desmit gados esam radījuši kā nācija? Kas no radītā ir svarīgs? Ko atcerēsimies pēc 20 vai 50 gadiem? Kas paliks un turpināsies cauri vēsturei - kādi procesi, artefakti, diskursi? Ne uzreiz labumi vai ļaunumi, stereotipizēti ieguvumi vai zaudējumi, bet drīzāk veids, kā notikušais bijis iespējams, īstenojies un atstājis pēdas mūsu pieredzē un dzīvē. Drīzāk vēstures agregētais kopums un pamatojošās struktūras. Tā vien šķiet, ka pēc gadiem brīža aktualitātes būs izdzēstas no apziņas, bet laiks turpināsies. Varbūt no šī laika nebūs palikušas nekādas lielas liecības?
