Kristīne Jučkoviča. Publicitātes foto
Veselības ministra amats mēdz būt ļoti nepateicīgs, to apzinās gan nozare un sabiedrība, gan paši politiķi. Tam līdzi nāk liela atbildība, steidzamība risināt nepatīkamus jautājumus, nepietiekams budžets un samilzušas problēmas: cilvēkresursu trūkums un tam sekojošā veselības aprūpes personāla nepieejamība, nekonsekvence un negodīgums, raugoties no pacienta puses, galu galā arī vajadzība prioretizēt pacienta vajadzības ārstu un citu veselības aprūpē strādājošo vajadzību priekšā.
Arī farmācijas nozare – dzīvības glābjoša
Es vēlētos, lai katrs topošās valdības loceklis, it īpaši ministru prezidents un finanšu ministrs, vismaz censtos saprast, kas tad īsti ir veselības aprūpe. Pirmajā pietuvinājumā redzams, ka tā ir pozīcija valsts budžetā, taču abstrahējoties – tā vispirms ir dzīvības glābjoša un iedzīvotājiem veselīgus dzīves gadus nodrošinoša nozare, taču arī – ieguldījums valsts labklājībā ar nākotnes vērtību. Arī farmaceitiskā aprūpe ir dzīvības glābjoša, turklāt farmaceiti un aptiekas ir nozares resurss, un tas jāizmanto saprātīgi.
Tieši farmaceitiskās aprūpes nozare pēdējo gadu laikā piedzīvojusi pārmaiņas, taču tās būtu grūti nodēvēt par stratēģisku lēmumu iniciētām. Šobrīd, gluži tāpat kā pirms četriem gadiem, trūkst valstiska redzējuma par farmaceitisko aprūpi un tās iekļaušanos kopējā veselības aprūpes jomā – normatīvie akti, kas attiecas uz nozari ir noslepenoti, par dažādiem tieši skarošiem projektiem lielākoties bija jāuzzina no preses vai sociālajiem tīkliem. Cerams, ka tā jau ir pagātne.
Piemērs, uz kuru atsaucos, ir tā dēvētā zāļu cenu reforma, kas sākotnēji šķita vajadzīga un sen gaidīta, jo zāļu cenu politika bija nemainīga kopš 2005. gada, taču izpildīta, izrādījās sporādiska, netika stratēģiski plānota, bija sasteigta un nekorekti, kļūdaini veikta. Veselības ministra lēmumi bija par mums, taču pieņemti bez mūsu līdzdalības, pārmaiņas notika vienīgi politisko ambīciju dēļ. To rezultātā farmaceitiem un aptieku uzņēmumiem virkni izmaiņu nācās ieviest uz savu resursu – gan cilvēku, gan finanšu – rēķina, vienlaikus un vēl aizvien lielākajai daļai iedzīvotāju nemaz neizjūtot būtiskas cenu izmaiņas, kā tas tika ziņots.
Šobrīd konkrētu farmācijas jomas stratēģijas trūkumu un tās nepieciešamību no valsts puses izgaismo arī arvien biežāk piedzīvotie ekstremālie laikapstākļi, kā arī Krievijas realizētais pilna mēroga karš Ukrainā un tā nospiedums Latvijā. Tas, kas ir skaidrs – aptiekas ir un būs nepieciešamas jebkādos apstākļos, taču tā kā pieejamo medikamentu daudzums ir ierobežots, vajadzīga darbības nepārtrauktības plānošana. Taču tā, gatavojoties force majeure apstākļiem, nevar gulties vien uz pašas nozares pleciem un entuziasma. Pašlaik ir pieejama Ukrainas pieredze, tāpat citu valstu notestētas idejas, ko Latvija var aizgūt. Galu galā ir arī pašu aptieku izspēlēto krīzes simulāciju secinājumi, ko uzņēmumi veikuši savā iekšienē. Taču vispārīgiem krīzes situāciju algoritmiem ir jābūt centralizētiem. Tas īpaši attiecas uz energoresursu un strādājošu IT risinājumu plānošanu – attiecīgi ģeneratoru uzstādīšanas principiem vietās, kas ir kritiski svarīgas iedzīvotājiem un recepšu izrakstīšanas un medikamentu izsniegšanas iespējām brīdī, kad elektroniskas sistēmas nedarbojas. Nozarei ir jāzina arī, kādu attīstību valsts puse redz pārskatāmā nākotnē – tas attiecas arī uz to, kādas būs aptiekas, kas un kādā veidā tajā strādās un kādi veselības aprūpes pakalpojumi būs pieejami.
Atgādināšu, ka aptiekas tāpat kā ģimenes ārstu prakses strādā sabiedrības labā. Ģimenes ārsti lielākoties ir individuālie komersanti, bet aptiekas pakļaujas Komerclikumam – tādējādi farmaceits savu algu nopelna pats. Neviens uzņēmums nevar uzturēt vietas, kas ir nerentablas, nodarbināt profesionāļus bez iespējas nodrošināt algas. Vienlaikus farmaceits strādā arī vienā no visregulētākajām nozarēm, tādēļ ir būtiski rūpēties arī par farmaceitu labsajūtu un darba apstākļiem. Atrast nepieciešamo līdzsvaru starp valsts un pacientu interesēm un uzņēmēju iespējām nav viegls uzdevums, bet, manuprāt, paveicams, tomēr tas jādara visiem kopā, iesaistoties gan valstij, gan nevalstiskajām un profesionālajām organizācijām, tāpat uzņēmējiem.
Nozare nav ienaidnieks
Šobrīd nozarei kādu laiku jāļauj darboties saskaņā ar jauno kārtību, bez papildu pārsteigumiem. Vēl tikko, šī gada septembrī stājās spēkā vairāki lēmumi – reformas kļūdu labojumi, kas attiecas uz recepšu un zāļu aprites kārtību, tādējādi vēl aizvien nevaru apgalvot, ka aptieku nozarei pēc būtības izdevies novērtēt pēc Hosama Abu Meri ieviestās reformas radušos situāciju un tās sekas. Būtiski atcerēties, ka veselības aprūpes centrā viennozīmīgi jābūt cilvēkam, taču – gan pacientiem, gan nozarē strādājošajiem, tādēļ situācija ir jāvērtē no visu iesaistīto pušu skatupunkta ilgākā laika periodā. Pašlaik ir skaidrs, ka reformas rezultātā ne viena vien aptieka pārvērtē rentabilitātes situāciju un darba laikus, kas esošajā sociālpolitiskajā situācijā neveicina medikamentu pieejamību mājsaimniecībām.
Nozarei svarīgo jautājumu iniciēšanu aicinu veikt caur Farmācijas jomas konsultatīvo padomi, kas aptver plašu nozares profesionāļu loku – līdz šim tā nebija labā prakse. Uzskatu, ka jauni sadarbības mehānismi nav jāizdomā, jo aptieku un farmācijas nozarei ir gana daudz interešu pārstāvētāju, NVO, ar kurām diskutēt – jāspēj pietiekami labi izmantot esošus resursus, lai kopā veidotu valstisku redzējumu. Farmācijas nozare nav ienaidnieks, tas ir viens no veselības aprūpes sistēmas pamatiem.
Veselība kā drošība
To, kā virzīties uz nākotni, šobrīd nosaka sociālpolitiskā situācija. Veselības aprūpe pacēlusies jaunā – drošības līmenī. Manuprāt, būtisks uzdevums, kas jāveic nekavējoties, ir aptieku un citu veselības aprūpes punktu un krīzes brīdī pieejamo resursu kartēšana, tādējādi saprotot kopējo pakalpojumu pieejamību un reģionālo pārklājumu, kas īpaši nozīmīgi kļūst nedrošās situācijās un krīzēs. Šāda pieeja jau vairākus gadus tiek īstenota Igaunijā, kura izvēlējusies tā dēvētos “vitālos punktus”, kas ir gan aptiekas, gan ģimenes ārstu prakses, atkarībā no to stratēģiskā izvietojuma un pieejamajiem cilvēkresursiem.
Atkārtoti paudīšu savu pārliecību, ka uzsvaram uz veselības aprūpi kā valdības prioritāti uzreiz aiz, vai pat vienā līmenī ar aizsardzības un drošības jomu jābūt. Ko mēs sargāsim, ja ne mūsu iedzīvotājus? Es aicinu vismaz daļu veselības aprūpes ņemt zem aizsardzības lietussarga, krasi nepretstatīt jomas, jo mēs būsim tieši tik noturīgi, cik viens mūsu hroniskais pacients attālākajā Latvijas reģionā, kuram būs vai nebūs pieejama veselības aprūpe, tajā skaitā medikamenti.
Igauņi mums ir priekšā arī, jo jau nostiprinājuši normatīvajos aktos arī veidu, kādā krīzes situācijas iedzīvotājs var iegūt medikamentus. Viņu gadījumā tā ir pēc receptes principiem aizpildīta balta A4 lapa, ar ārsta parakstu un zīmogu. Šādas idejas pat neprasa līdzekļus, tikai domāšanu un idejas, jo arī mūsu pusē ir bijušas gan energokrīzes, gan brīži, kad e-veselība sistēma nav uzdevuma augstumos.
Farmaceita profesija – ceļā uz ārstniecības personas statusu
Farmaceiti ir pieejamākie veselības aprūpes speciālisti, kas ir augsti izglītoti, papildus apmācīti un tiesīgi sniegt profesionālas konsultācijas ne tikai par zāļu lietošanu, bet arī veikt vienkāršākās veselības pārbaudes. Dažkārt tieši aptiekās sākas pacienta ārstniecības process – brīdī, kad iedzīvotājs ierodas un lūdz padomu vai bezrecepšu medikamentus. Daļu no ārstu noslodzes varētu atvieglot, ļaujot paplašināt aptiekās pieejamo pakalpojumu klāstu, piemēram, veicot receptes pagarināšanu pacientiem, kam tādu atļauju devis ārstējošais ārsts, kā arī dažu medikamentu ordinēšanu noteiktās ārkārtas situācijās. Būtu nepieciešams virzīties uz to, lai farmaceits tiesību aktu izpratnē tiktu iekļauts ārstniecības personu sarakstā. Kopumā tas varētu veicināt iedzīvotāju iespējas ātrāk nokļūt veselības aprūpes sistēmā brīdī, kad viņam tas ir nepieciešams. Šādiem gadījumiem aptiekas vēl ir nepilnvērtīgi pielietots resurss.
Vienlaikus uzsveru arī, ka farmaceita profesijai tāpat kā daudzām citām veselības aprūpē, nepieciešama atjaunošanās, tāpēc aicinām atdot atpakaļ savulaik nozarei atņemtās budžeta vietas augstskolās. Gribētāji būtu, jo konkurss uz farmaceita studiju vietām Latvijas augstskolās ir ievērojams.
Cilvēks centrā
Gan jaunajai valdībai, gan nozarei kopumā novēlu pirms katra lēmuma padomāt un atbildēt sev, kam tieši ir domāta veselības aprūpe. Tāpat, mēģinājumos sakārtot nozari un atrisināt kādas konkrētas pieļautas netaisnības, novēlu nepazaudēt izpratni par veselības aprūpi kā milzīgu organismu, sistēmu, kur katrs no mums piedalās, saņem vai dod. Ja reformas – tad loģiskas, nevis formālas un apšaubāmas, ja reformas, tad tādas, kurās labumu gūst pacients, taču arī tādas, lai nozarē strādājošie nekļūst par ķīlniekiem un saglabātos līdzsvars.
Autore ir Latvijas farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore, biznesa augstskolas Turība maģistrantūras kursu veselības aprūpes vadība un veselības aprūpes finansēšana docētāja.
