Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Dziedot dzimu, dziedot augu... – tādi mēs, latvieši, esam – dziedātāju tauta. Bet vārdu „dziedāt“ var arī izmantot nemuzikālā nozīmē. Dziedāsim visi vienu un to pašu dziesmu neattiecas uz dziedāšanu korī.
Latviešu vēsturiskais stāvoklis mūsu zemē ir būt drīzāk kalpam, ne kungam. Un līdz ar to mēs ne vienmēr esam varējuši atļauties dziedāt savu dziesmu. Tāpēc ir arī apjukums ar tiem pašiem čekas maisiem. Visiem ļoti interesē saraksti ar mazāk nozīmīgākiem koristiem. Notiek karstas debates par jautājumu, vai publicēt koristu vārdus, nenoskaidrojot to, vai viņi dziedāja pēc diriģenta pavēles, vai savā meldijā. Bet kas tagad varēs atšifrēt, kad īstie koncertu ieraksti pazuduši vai aizdevušies uz Maskavu?
Tas viss ir novērsis uzmanību gan no solistiem, gan diriģentiem, gan komponistiem. Par šiem mēs labu laiku daudz vairāk zinām nekā par ierindas koristiem, bet neliekas, ka tas traucētu viņu dzīvei.
