Inga Šīna. Publicitātes foto.
Nesen norisinājās Eiropas Digitālo talantu dienas, pievēršoties tādiem jautājumiem, kā attīstīt, piesaistīt un noturēt digitālos talantus. Mākslīgais intelekts un citas digitālās tehnoloģijas strauji maina darba tirgu, savukārt kvalificētu speciālistu trūkums ierobežo uzņēmumu attīstības un inovāciju iespējas.
Eiropas Savienība (ES) izvirzījusi mērķi līdz 2030. gadam nodrošināt vismaz 20 miljonus nodarbinātu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju speciālistu. Taču pērn viņu skaits sasniedza vien 5% no visiem ES nodarbinātajiem. Lai gan digitālo talantu trūkums visbiežāk tiek apspriests darba tirgus un augstākās izglītības kontekstā, tā risinājums sākas daudz agrāk – skolā. Tāpēc svarīgi nodrošināt pēctecīgu digitālo kompetenču attīstību no skolas līdz augstākajai izglītībai un darba tirgum.
Pārliecināties, ka skolēni tiešām apgūst digitālās prasmes
Eiropas Komisijas šī gada “Eurydice” ziņojumā “Digitālā izglītība Eiropas skolās 2026. gadā: plaisu mazināšana piekļuves, mācīšanas un mācīšanās jomā” analizētas 38 Eiropas izglītības sistēmas. Digitālās kompetences ir iekļautas gandrīz visu analizēto izglītības sistēmu pamatizglītības otrā posma mācību programmās, taču to apguves un novērtēšanas pieejas atšķiras. Svarīgi pievērst uzmanību ne tikai tam, vai digitālās prasmes ir iekļautas mācību programmā, bet arī tam, vai skolēni tās patiešām apgūst. Šie secinājumi arī Latvijā aktualizē jautājumu par to, kādas digitālās kompetences jaunietim jāapgūst, pabeidzot pamatskolu un vidusskolu, un kā pārliecināties par to apguvi.
Mazināt digitālo nevienlīdzību
Digitālās izglītības attīstība ilgstoši bijusi saistīta ar investīcijām tehnoloģijās – datoros, planšetēs, interneta pieslēgumā un digitālajās mācību platformās – šie resursi ir nepieciešami, tomēr ar tiem vien nepietiek. “Eurydice” ziņojums uzstver saistību starp skolēnu sociālekonomisko situāciju un digitālo prasmju līmeni. Gandrīz visās Eiropas valstīs, par kurām pieejami attiecīgie dati, skolās, kurās mācās vairāk skolēnu no sociālekonomiski nelabvēlīgas vides, digitālo prasmju līmenis ir ievērojami zemāks nekā skolās ar labvēlīgāku sociālekonomisko situāciju. Šīs atšķirības nevar izskaidrot tikai ar tehnoloģiju pieejamību. Tas gan nenozīmē, ka digitālo nevienlīdzību nevar mazināt – galvenais, pievērst uzmanību tam, kā tehnoloģijas tiek izmantotas mācību procesā, kāds atbalsts pieejams skolēnam un vai viņam ir iespēja attīstīt digitālās prasmes ārpus skolas. Tāpat jāatceras, ka digitālās kompetences nozīmē arī spēju kritiski izvērtēt informāciju, atpazīt dezinformāciju, aizsargāt savus datus, risināt problēmas un izmantot tehnoloģijas jaunu risinājumu radīšanai. Šīs prasmes ir svarīgas neatkarīgi no tā, vai jaunietis nākotnē kļūs par programmētāju, ārstu, juristu, uzņēmēju vai pedagogu.
Izglītības sistēmai jāpielāgojas mākslīgā intelekta laikmetam
Mūsu izpratni par digitālajām kompetencēm būtiski maina arī mākslīgais intelekts (MI) - ja vēl nesen galvenais uzsvars bija uz spēju izmantot digitālās ierīces un programmatūru, šobrīd arvien svarīgāka kļūst prasme strādāt ar MI rīkiem, izvērtēt to sniegtās atbildes un izprast tehnoloģiju ierobežojumus, tomēr izglītības sistēmu pielāgošanās šīm pārmaiņām notiek dažādos tempos. “Eurydice” ziņojums liecina, ka ar MI saistītās kompetences pamatizglītības programmās ir integrētas tikai aptuveni trešdaļā analizēto izglītības sistēmu. Šobrīd būtu svarīgi pārskatīt, kādas prasmes skolēniem būs nepieciešamas nākotnē. Ja tehnoloģijas spēj ātri apkopot informāciju, veidot tekstus un analizēt datus, vēl lielāka nozīme ir kritiskajai domāšanai, problēmu risināšanai, radošumam un spējai pieņemt patstāvīgus lēmumus. Šeit būtiska kļūst arī augstākās izglītības loma - augstskolām jāspēj ne tikai sagatavot tehnoloģiju speciālistus, bet arī nodrošināt, ka digitālās un mākslīgā intelekta kompetences apgūst citu studiju virzienu studenti.
Pēctecība no skolas līdz darba tirgum
Eiropas Digitālo talantu dienās tika uzsvērta nepieciešamība stiprināt sadarbību starp izglītības iestādēm, uzņēmumiem un politikas veidotājiem. Tas ir īpaši būtiski arī Latvijai, kur digitālo prasmju attīstību nevajadzētu aplūkot kā atsevišķu skolu, augstskolu vai darba devēju uzdevumu. Skolai jānodrošina kvalitatīvas digitālās pamatprasmes, augstskolai – iespēja tās padziļināt un izmantot profesionālajā jomā, savukārt uzņēmumiem jāiesaistās praktisku zināšanu un pieredzes nodošanā. Viens no soļiem šajā virzienā ir iniciatīva - MI Līderu skolu tīkls, kas iesaista pedagogus un skolu vadības komandas, lai veicinātu atbildīgu un jēgpilnu mākslīgā intelekta izmantošanu izglītībā. Tikpat svarīga ir iespēja pieaugušajiem regulāri pilnveidot prasmes, jo tehnoloģiju attīstība nozīmē, ka ar vienreiz iegūtu izglītību visai profesionālajai dzīvei vairs nepietiek.
Latvijai kā salīdzinoši nelielai valstij ir īpaši svarīgi izmantot ikviena iedzīvotāja potenciālu - tas nozīmē atbalstīt gan tos, kuri jau agrīni izrāda interesi par programmēšanu vai tehnoloģijām, gan nodrošināt kvalitatīvu digitālo izglītību visiem neatkarīgi no dzīvesvietas, ģimenes ienākumiem vai izvēlētā izglītības virziena. Ja vēlamies, lai Latvija nākotnē ne tikai izmantotu citur radītas tehnoloģijas, bet arī pati radītu inovācijas un konkurētspējīgus uzņēmumus, digitālo talantu attīstība jāsāk uztvert kā visas izglītības sistēmas prioritāte.
Autore ir VIAA Eurydice tīkla vadītāja Latvijā, Ekonomikas un kultūras augstskolas profesore.