Una Bergmane.
Stāsts nav tikai par vienu pussalu, bet gan par tiesību principiem, kuri garantē arī Latvijas pastāvēšanu
Nupat, 18.martā, apritēja gads kopš Krimas nelikumīgās aneksijas. Kamēr Krievija Sarkanajā laukumā svinēja šī starptautisko tiesību pārkāpuma gada jubileju, Eiropas prese rezignēti konstatēja, ka pasaule ar to šķietami samierinājusies.
Pēdējo 12 mēnešu laikā gana bieži ir atgādināti dažādi fakti par Krimas vēsturi un etnisko situāciju, kuriem it kā jāapliecina reģiona ciešās saites ar Krieviju. Šie stāsti - bieži patiesi, bieži pārspīlēti - lieliski kalpo, lai sarunu par starptautisko tiesību pārkāpumu pārvērstu nebeidzamās refleksijās par Krievijas vēsturiskajām tiesībām. Vienkāršā, bet bieži piemirstā patiesība tomēr ir tāda: pat ja Krima būtu Ukrainas sastāvā atradusies tikai vienu dienu un visi tās iedzīvotāji sapņotu par dzīvi Putina Krievijā, veids, kā Krievija anektēja Krimu, ir un paliek prettiesisks. Iedzīvotāju etniskā piederība, sentiments un svešas armijas klātbūtnē rīkoti referendumi nevienam nedod tiesības uz citas valsts teritoriju.
