Inese Vaidere. Publicitātes foto.
Krievijas uzbrukumi Eiropai bieži tiek traktēti kā nejaušības, tehniskas kļūdas vai atsevišķi incidenti. Šī pieeja agresoram ļauj radīt reālas sekas bez atbildības uzņemšanās. Tieši tā darbojas hibrīdkarš: uzbrukums notiek, bet tā esamība paliek miglā tīta.
Latvija kā NATO un Eiropas Savienības austrumu robežvalsts un viena no konsekventākajām Ukrainas atbalstītājām šo realitāti izjūt īpaši asi. Protams, arī kaimiņi - Lietuva un Igaunija. Mūsu vēsturiskā pieredze ar padomju okupāciju nav tikai pagātne, tās sekas joprojām ir klātesošas. Krievija kā PSRS pēctece tā arī nekad nav uzņēmusies atbildību par nodarīto. Tieši pretēji – tā uzskata Latviju par simbolisku un praktisku mērķi uzbrukumiem arī šodien. Krievijas stratēģija balstās demokrātiskas vērtības – vārda brīvības– izmantošanā pret mums pašiem. To izmanto, radot dezinformāciju, šaubas un sabiedrības polarizāciju. Satversmes aizsardzības biroja jaunākais ziņojums apstiprina to, ko Baltijas valstis uzsver jau gadiem: Krievijas mērķis ir sistemātiski vājināt Rietumus. Tā Rietumus uztver kā eksistenciālu draudu un karo ne tikai Ukrainā, bet arī informācijas telpā, ekonomikā un sabiedrības noskaņojumā. Krievijas ekonomika arvien vairāk tiek pakārtota militarizācijai uz iedzīvotāju labklājības rēķina, izmantojot dezinformāciju, sabotāžu un kiberuzbrukumus. Ziņojums brīdina, ka priekšlaicīga sankciju mīkstināšana tikai vairotu Krievijas spējas turpināt šo politiku.
Kas ir hibrīdkarš?
Hibrīdkarš ir agresorvalsts īstenota stratēģija, kurā militāri, politiski, ekonomiski, informatīvi un krimināli instrumenti tiek izmantoti koordinēti, lai vājinātu citu valstu drošību un politisko gribu, neuzsākot atklātu militāru konfliktu. Šai definīcijai ir ļoti praktiska nozīme: hibrīdkarš dzīvo pelēkajā zonā, kur uzbrucējs cer, ka mēs diskutēsim, vai “tas vispār ir uzbrukums”. Eiropas Savienības institūcijas šo parādību arvien biežāk raksturo kā pastāvīgu spiedienu, kas apzināti balansē zem NATO 5. panta un tradicionālās kara loģikas. Hibrīdkarš demokrātijās ir efektīvs. Tas spēlē uz šaubām, juridisku pierādījumu trūkumu, politiskām atšķirībām un, diemžēl, arī sabiedrības nogurumu.
Krievija hibrīduzbrukumos Eiropā izmanto savstarpēji saistītus instrumentus, kas reti darbojas izolēti. Viens no centrālajiem elementiem ir manipulēšana ar informāciju un dezinformācija, ko Eiropas Savienības Ārējās darbības dienests raksturo ar jēdzienu Foreign Information Manipulation and Interference (FIMI). Tā ietver stratēģiskas kampaņas konkrētām valstīm, valodām un sabiedrības grupām, kuru mērķis ir saasināt politiskās plaisas, graut uzticēšanos institūcijām un radīt pastāvīgu šaubu fonu. Būtiski, ka informācijas manipulācija gandrīz vienmēr tiek kombinēta ar citiem spiediena instrumentiem – kiberuzbrukumiem, ekonomisku šantāžu vai fizisku sabotāžu.
Kiberuzbrukumi ir viens no visbiežāk izmantotajiem hibrīdkara instrumentiem, jo tie ir salīdzinoši lēti, grūti tieši piedēvējami un politiski efektīvi. Latvijā 2024. gadā tika fiksēts kiberuzbrukumu vilnis valsts iestāžu mājaslapām, kas sakrita ar politiskiem lēmumiem par atbalstu Ukrainai. Arvien nozīmīgāki kļūst arī GPS un sakaru traucējumi, kas ietekmē civilās aviācijas drošību un rada pastāvīgu nedrošības sajūtu bez redzama uzbrucēja. Latvijā pēdējos gados šādu incidentu skaits ir būtiski pieaudzis, un arī Vācijas Aizsardzības ministrija publiski norādījusi uz Krievijas iespējamo atbildību Baltijas jūras reģionā.
Īpaši bīstams hibrīdkara elements ir fiziska sabotāža, jo tā apvieno reālu un simbolisku kaitējumu, vienlaikus ļaujot saglabāt formālu noliegumu. Piemēram, dedzināšanas uzbrukumi Eiropā, tostarp Latvijas Okupācijas muzejam, tiek veikti ar mērķi ne tikai nodarīt materiālu kaitējumu, bet arī ar fizisku ietekmi panākt bailes un klusēšanu. Tāpat – Baltkrievijas konsekventa nelegālo migrantu stumšana pāri mūsu robežām, šādi gan iebiedējot, gan radot reālus draudus. Šādas darbības tiek veiktas, izmantojot algotus izpildītājus, nereti ar kriminālu pagātni, starpniekus vai personas sociāli ievainojamās situācijās. Tas ļauj pasūtītājiem slēpt politisko motīvu aiz šķietami “parasta nozieguma”.
Atsevišķu, arvien nozīmīgāku hibrīdkara dimensiju veido Krievijas tā dēvētā “ēnu flote” – kuģi ar mainītiem nosaukumiem un karogiem, neskaidru īpašumstruktūru, nepietiekamu apdrošināšanu un minimālu tehnisko atbilstību. Šie kuģi tiek izmantoti sankciju apiešanai, īpaši naftas eksportā. Vienlaikus tie rada būtiskus vides un drošības riskus, apdraud kritisko infrastruktūru un palielina nenoteiktību jūras satiksmē. Jebkurš incidents šajā telpā var pāraugt drošības krīzē ar pārrobežu sekām. Baltijas jūra šajā kontekstā ir nozīmīga ne tikai ekonomikas un vides ziņā, bet arī drošībā, kur savstarpēji pārklājas militārie, enerģētiskie, vides un hibrīddraudi. Kabeļi, cauruļvadi, ostas, datu savienojumi un kuģošanas drošība vairs nav tikai atsevišķu nozaru jautājumi, bet kopējās drošības politikas sastāvdaļa. No hibrīdkara skatupunkta kritiskās infrastruktūras aizsardzība ir arī preventīvs instruments: jo skaidrāki ir noteikumi, kontrole un atbildība, jo mazāk telpas paliek pelēkajām zonām, kurās Krievija tradicionāli meklē iespējas testēt robežas bez atklātas eskalācijas.
Rietumu vienotības iedragāšanas centieni
Krievijas hibrīdstratēģijas centrā ir Rietumu vienotības iedragāšana. Tāpēc jautājumi, saistīti ar Eiropas Savienības sankcijām, NATO un atbalstu Ukrainai, ir īpaši sensitīvi. Eiropas Savienība ir izveidojusi tiešu sankciju režīmu pret Krievijas hibrīdoperāciju organizatoriem un atbalstītājiem, bet ar sankcijām vien nepietiek. Hibrīdkarš ir nepārtraukts, un tāpēc arī atbildei jābūt nepārtrauktai – ar tiesību normām, izpildi, digitālās vides sakārtošanu un infrastruktūras aizsardzību.
Diemžēl ne visas Eiropas Savienības dalībvalstis Krievijas hibrīdkara draudus uztver vienoti. Baltijas valstis, Polija, Somija un daļēji Zviedrija Krievijas rīcību uztver kā eksistenciālu apdraudējumu, jo okupācija, represijas un militārs spiediens ir daļa no kolektīvās atmiņas. Savukārt vairākās Rietumeiropas valstīs Krievija ilgstoši tika uztverta kā “problēmu radītājs”, nevis drošības drauds, un hibrīdkara jēdziens ilgi šķita abstrakts. Daļai Eiropas valstu ekonomiskās intereses ilgstoši tika izvirzītas priekšplānā, aizēnojot drošības apsvērumus. Ungārija, Slovākija un Austrija ir piemēri tam, kā īstermiņa ieguvumi tika vērtēti augstāk par ilgtermiņa drošību. Krievija konsekventi izmanto šo atkarību, jo, kā rāda pieredze, tā ir viena no prasmīgākajām manipulētājām pasaulē. Daudzi Eiropā neticēja Baltijas brīdinājumiem, ka Krievija nevar būt uzticams partneris.
Būtiski minēt arī ASV ārpolitiku. Ja Eiropā rodas iespaids, ka ASV kļūst neprognozējama vai gatava kompromisiem uz Ukrainas rēķina, tas Krievijai rada stimulu palielināt uzbrukumus un spiedienu uz Eiropas valstīm. Šajā kontekstā nozīmīgas ir nupat Abu Dabī notikušās trīspusējās sarunas starp ASV, Ukrainu un Krieviju, kur Krievija atkārtoti uzstāja uz piekāpšanos Ukrainas teritoriju jautājumā. Normalizējot ideju par teritoriju atņemšanu, Krievija cenšas panākt, lai Eiropas sabiedrība šādu iznākumu pieņemtu kā visreālistiskāko. Apšaubot NATO perspektīvu un pastiprinot nedrošības sajūtu sociālekonomiskā spiediena apstākļos, sabiedrībā aizvien sāk nostiprināties uzskats, ka ASV vairs nesadarbosies ar Eiropu kā līdz šim. Rezultātā vēlme pēc kompromisiem un “miera par katru cenu” kļūst aizvien izteiktāka – tieši to Krievija cenšas panākt.
Enerģētika un drošība
2025. gada nogalē Eiropas Savienībā panācām vēsturiska likuma pieņemšanu –pilnīgu atteikšanos no Krievijas gāzes importa un gatavošanos naftas importa aizliegumam, par kuru es kā galvenā referente biju atbildīga Eiropas Parlamentā. Tas apliecina, ka ES likumdošana ar vairākuma balsojumu bieži ir efektīvāka nekā sankcijas, kurām vajadzīga vienbalsība un kuras jāpagarina katrus sešus mēnešus. Šādā veidā pieņemti arī citi likumi –– Digitālo pakalpojumu akts (DSA), politiskās reklāmas caurspīdīguma regulējums, Eiropas Mediju brīvības akts, enerģētikas noteikumi – instrumenti, kas reāli samazina Krievijas ietekmi un veicina ES drošību dažādās jomās. Enerģētiskās atkarības pārraušana bija pirmais nepieciešamais solis. Nākamais ir kritiskās infrastruktūras aktīva aizsardzība. Zemūdens sakaru un elektroenerģijas kabeļi nodrošina Eiropas digitālo savienojamību, enerģētisko drošību un iekšējā tirgus darbību, taču joprojām trūkst vienotas uzraudzības un reaģēšanas sistēmas – tādēļ tie ir īpaši ievainojami pret hibrīduzbrukumiem, sabotāžu un ēnu flotes aktivitātēm. Tāpēc Eiropas Savienības 2026. gada budžetā ir iekļauts manis izstrādātais pilotprojekts, kura mērķis ir izvērtēt reģionālu zemūdens kabeļu uzraudzības centru izveidi Baltijas jūras baseinā. Tas uzlabos dalībvalstu sadarbību, palīdzēs savlaicīgi atklāt un novērst draudus.
Noslēgumā
Drošību, neatkarību un Eiropas vērtības nedrīkst pakārtot īstermiņa ekonomiskām ērtībām. Krievija nav partneris, ar kuru iespējams veidot stabilu nākotni, un šī realitāte beidzot kļūst par pamatu Eiropas rīcībai. Hibrīdkara apstākļos nepietiek paļauties tikai uz sankcijām, kuras iespējams bloķēt ar veto. Ja Krievija mēģina paralizēt Eiropu ar sašķeltību, Eiropas atbildei jābūt pretējai – panākt vienotu reakciju, izmantojot likumdošanu, kur lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu. Tas sistemātiski mazina agresora iespējas ietekmēt Eiropu. Tomēr darba vēl ir daudz.
Autore ir Prof. Dr. oec., Eiropas Parlamenta deputāte.
