Kadrs no filmas "Bedre". Publicitātes foto
Kaut arī neesmu kinokritiķe, man Daces Pūces debijas spēlfilmā Bedre līdzās citām tās brīnišķīgajām kvalitātēm – izcilajai aktierspēlei, fantastiskajai mūzikai, ietilpīgajiem simboliem utt. – gribas izcelt vairākus izcili parādītus psiholoģiskos aspektus. Domāju, ka šo filmu ir vērts skatīties ģimenēm ar bērniem no apmēram deviņu gadu vecuma, kaut arī filmā ir dažas epizodes, ko jaunākiem bērniem vajadzēs smalkjūtīgi izskaidrot. Taču šī filma rada daudz vielas vērtīgām sarunām ar bērniem.
Filmas sižets savērpjas ap diviem 9–10 gadus veciem bērniem – Markusu un Emīliju. Te ir lieliski parādīti divi diametrāli pretēji audzināšanas stili – autoritārais un lojālais. Un neviens no tiem neved ne pie kā laba. Autoritārais stils, kādā tiek audzināts Markuss, nozīmē vispār nerēķināties ar bērna vajadzībām, nepievērst nekādu uzmanību bērna jūtām – ir jādara tas, kas jādara, un pieaugušais noteiks, kā būs. Otra galējība ir veids, kā aug Emīlija: bērns ir pasaules centrs, vecāki vispār nenoskaidro notikumu apstākļus, akli tic bērnam, visās nebūšanās vaino citus un jebkurā nepatīkamā situācijā bērnu ne tikai attaisno un aizstāv, bet vēl arī atalgo. Vienā gadījumā bērnam uzmanības trūkst, otrā – ir daudz par daudz. Vienā tiek lauzta personība, otrā – radīts egocentrisks, narcistisks pasaules redzējums.
