Bučas mērs Anatolijs Fedoruks (no labās) kopā ar raksta autoru Robertu Menci. Foto no personiskā albuma
Sākoties karam Ukrainā, līdzīgi kā daudzi cilvēki, arī es sajutu vajadzību kaut ko darīt, lai ukraiņiem palīdzētu. Marta sākumā starp darbiem radās starpbrīdis, tāpēc varēju atļauties lielu daļu laika veltīt humāno kravu piegādei uz Ukrainas pilsētām un bēgļu izvešanai uz Poliju un Latviju. Ukrainā pavadītajos vairāk nekā trīs mēnešos iepazītie cilvēki un stundām ilgās sarunas ļāvušas uzzināt daudz jauna par valsts vēsturi, kultūru un iedzīvotāju mentalitāti, rosinot pārdomas, ko Latvija varētu no Ukrainas mācīties.
Mēdz teikt, ka sabiedrības identitāte visskaidrāk atklājas krīzes brīžos. Ukrainā notiekošajā karā mēs redzam divus pretējus viedokļus par to, kas veido nacionālo identitāti.
Krievijas versija balstās idejā par etnisku un lingvistisku esenci. Ja tu esi krievvalodīgs cilvēks, tad tu piederi pie tā sauktās krievu pasaules (russkij mir krieviski). “Russkij mir” neatzīst nekādas teritoriālās robežas. Piedzimstot ar šo identitāti, tu kļūsti atkarīgs no Krievijas valsts vadītāja gribas, kuram ir autoritāte lemt par tavu labklājību un “atbrīvošanu” neatkarīgi no tavas paša gribas.
