Manā ģimenē un draugu lokā ikviena liela dzimšanas diena jau labu laiku iepriekš aizsākas ar pusčukstus sarunām, jubilāram nedzirdot: «Klau, ko dāvināsim? Kas vajadzīgs? Kas varētu patikt?» Dāvināšanas rituāls ne tikai apliecina, ka jubilārs mums ir īpašs un nozīmīgs, bet tā ir iespēja kaut nedaudz ieguldīt citam cita dzīvē — ticot, ka tas palīdzēs, sagādās prieku un radīs pievienoto vērtību.
Jau tagad notiek aktīva gatavošanās Latvijas simtās dzimšanas dienas svinībām. Viens no svētku lielākajiem aicinājumiem — katram iedzīvotājam sarūpēt dāvanu Latvijai — nav tikai banāls sauklis labdarības un brīvprātīgā darba veicināšanai. Tā mums visiem, arī man, ir iespēja ļoti personīgi apliecināt Latvijas nozīmi mūsu dzīvē, ieguldīt tās veidošanā. Cik daudz valsts tālākajā radīšanā piedalīsimies, tik arī mums visiem kopā būs. Latvija būs tieši tik plaukstoša un spēcīga valsts vai — tieši pretēji — tik nožēlojama un nomācoša, cik mēs paši. Tāpēc ir īstais brīdis uzdot sev jautājumu: «Kuri mani talanti, prasmes vai zināšanas ir vajadzīgi cilvēkiem man apkārt? Kas ir tas, ko neviens cits neizdarīs, neuzdāvinās un neiedos?»
