Reinis Lazda/LETA
Latvijas sabiedrību atkal ir pāršalkušas satrauktas pārdomas par to, ka mūsu valstī kārtējo reizi ir ielidojuši un nogāzušies militāra pielietojuma droni. Par laimi – līdz šim bez nopietniem postījumiem.
Notikums patiešām izklausās biedējoši, jo ikdienā par dronu uzbrukumiem dzirdam saistībā ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai vai Ukrainas atbildes triecieniem. Un tik tiešām – iespējamība, ka Latvijā varētu sākties militārs iebrukums, nav uztverama vieglprātīgi. Par katru atgadījumu tika plaši ziņots, organizētas reportāžas no notikuma vietas – tie kļuva par dienas, bet varbūt arī nedēļas karstāko notikumu, radot jautājumus gan par nepieciešamo rīcību šādos gadījumos, gan Latvijas militāro organizāciju spēju aizstāvēties no līdzīgiem uzbrukumiem, ja tie notiktu mērķtiecīgi.
Taču šie notikumi skaidri parāda arī kādu sociālpsiholoģisku problēmu, kura šīs jomas speciālistu vidē ir labi pazīstama un arī visnotaļ labi izpētīta. Cilvēka prātam piemīt īpatnība atsevišķus, spilgtus notikumus uztvert kā nozīmīgākus nekā tie patiesībā ir. Šai īpatnībai pat ir nosaukums – pieejamības heiristika (angliski: availability heuristics). Mēdz teikt, ka viena cilvēka nāve ir traģēdija, bet miljonu nāve ir statistika. Šajā gadījumā dronu lidojumu rezultātā bojāgājušo, pat ievainoto Latvijā nav, taču sakarība no tā nemainās. Atgadījums piesaista uzmanību, cilvēkus interesē detaļas, līdzcilvēku reakcija un sajūtas. Cilvēces vēsturē tieši atsevišķu gadījumu izpēte ir bijusi svarīgs izziņas veids – lūk, kaimiņš apēda kaut kādu sēni vai nezināmu augu, saslima un nomira. Kas tā bija par sēni vai augu, kā kaimiņš to bija pagatavojis, kā izpaudās slimība, vai ēdienu pagaršoja vēl kāds un ar kādām sekām – tās visas ir svarīgas detaļas, lai pārējie varētu izvairīties no līdzīga likteņa.
Tomēr mūsdienās līdz ar plašsaziņas līdzekļu pieejamību un strauju informācijas apriti visas valsts vai pat pasaules līmenī šī visnotaļ noderīgā interese par nelaimes gadījumu detaļām sāk ar sabiedrību izspēlēt nelāgu joku. Tiklīdz notiek kaut kas nebijis vai reti sastopams, par to īsā laika sprīdī uzzina visi. Turklāt sāk veidoties vēl arī pašpastiprinājuma efekts – jo vairāk par šādu atgadījumu tiek runāts, jo svarīgāks un draudīgāks tas sāk šķist.
Klasisks piemērs ir lidmašīnu katastrofas. Tādas notiek reti, taču, kad tādas atgadās, tām tiek pievērsta plaša uzmanība. Par daudz biežākajām automašīnu vai motociklu avārijām tiek ziņots mazāk, atmiņā tās paliek īsāku brīdi. Tā rezultātā cilvēkiem mēdz veidoties piesardzība pret ceļojumiem ar lidmašīnu, lai gan risks iekļūt nopietnā negadījumā, braucot ar privāto automašīnu vai autobusu, ir daudz augstāks, turklāt nobāl, salīdzinot ar risku, kāds rodas, braucot ar motociklu.
Līdzīgas paralēles varam vilkt arī, spriežot par Latvijas teritorijā iekļuvušajiem droniem un nepieciešamo rīcību šādos gadījumos. Ar ko tie varētu būt salīdzināmi? Uzsvēršu, ka es runāju tieši par tādiem gadījumiem, kā līdz šim – droniem, kuri ir nomaldījušies no kursa, kuru mērķis acīmredzami nav uzbrukt kādam konkrētam objektam Latvijā vai trāpīt pa kādu apdzīvotu vietu. Ja situācija mainītos, tad tas jau būtu militārs vai teroristisks uzbrukums un kā tāds jau būtu aplūkojams pavisam citā kontekstā. Analīzi, ko darīt tādā gadījumā, būtu jāatstāj militārās jomas speciālistu ziņā.
Tātad salīdzinājumam nebūtu korekti izmantot teroristiskus vai citus mērķtiecīgus uzbrukumus. Līdzīgākas ir jau pieminētās autoavārijas – negadījumi ar vairāk vai mazāk traģiskām sekām. Par dienas aktuālāko notikumu tās mēdz kļūt gadījumā, ja sekas ir patiešām traģiskas – ir vairāki bojāgājušie, liels iesaistīto automašīnu skaits un tamlīdzīgi.
Ko mēs kā sabiedrība sagaidām, ja pēkšņi sāk notikt kādas noteikta veida avārijas? Piemēram, pēdējā laikā salīdzinoši daudz traģisku negadījumu ir noticis uz Rīgas-Liepājas šosejas. Cik esam gatavi maksāt un no kā atteikties, lai no traģiska likteņa paglābtu nevainīgus cilvēkus? Vai esam gatavi būtiskiem satiksmes ierobežojumiem? Esam gatavi palielināt finansējumu policijai, novirzīt lielu skaitu policistu, lai līdz minimumam samazinātu risku, ka citus satiksmes dalībniekus varētu apdraudēt piedzēries, narkotikas salietojies šoferis vai kāds, kurš pie stūres ir sēdies bez tiesībām? Pārbūvēt noslogotākās šosejas ar divām braukšanas joslām katrā virzienā un ieviest citus drošību uzlabojošus pasākumus? Droši vien atbilde uz šo jautājumu katram būs sava, tomēr lielākā daļa piekritīs, ka absolūtu drošību panākt nav iespējams, kā arī ir daudz citu nozīmīgu vajadzību, kuras visas maksā dārgi un ir jāsabalansē, ņemot vērā gan risku, gan izmaksas šī riska mazināšanai.
Ja atbrīvojam savu prātu no pieejamības heiristikas un paraugāmies uz klaiņojošo dronu lidojumu radīto risku racionāli, tad līdzīgai vajadzētu būt arī rīcībai šajā gadījumā.
Autors ir sociālais un organizāciju psihologs, pasniedzējs, nav saistīts ne ar militārām organizācijām, ne ceļu satiksmes drošības organizēšanu.
