Foto: Zane Bitere, LETA
Karavīrs vienmēr, vai mums tas patīk vai ne, ir izvēles priekšā starp dzīvību un nāvi. Starp savu paša un tavu, kas lasi šīs rindas.
Karavīra ziņā ir izvēle starp uzbrukumu un aizsardzību. Karavīra izpratne par realitāti veicina vai nu drošību, vai bailes.
Kopš laikiem, kad par krustā sistā ciešanām ņirgājās (izklaides dēļ) tieši karavīri, un mūsdienām, kad no Ukrainas un Baltkrievijas ir dzirdami līdzīgi stāsti, maz kas ir mainījies. Militārs un fizisks spēks dod izvēles iespēju attieksmē pret dažām vērtībām, kuras, kā man šķiet, pašlaik ir diezgan izplūdušas apziņā.
Uzskatu, ka nedz taisnīgums, nedz drošība nav abstrakti, tos vienmēr rada konkrēti cilvēki – es un tu. Tomēr, zaudējot tiekšanos uz tiem, taisnīgums un drošība pamazām var izsķīst pasaulē, kurā fragmentārā, saskaldītā un sīknaudai līdzīgā formātā daudz tiek runāts par vērtībām, pastiprinot iespaidu par to abstraktumu un atrautību no reāliem darbiem.
