Elīna Celmiņa. Publicitātes foto.
Gadu gaitā dažādas sociālas kampaņas un iesaistošas aktivitātes ir palīdzējušas uzlabot sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar funkcionāliem – redzes, dzirdes, kustību, garīga rakstura – traucējumiem, tomēr viņiem joprojām nav viegli justies pilnvērtīgi sabiedrībā.
26. septembrī Labklājības ministrija rīkos ikgadējo sociālo akciju “Dažādo kurpju diena”, kuras simboliskajai nozīmei – paust atbalstu līdzcilvēkiem ar invaliditāti – ir arī gluži praktiska dimensija: iespēja ikvienam iesaistīties un ar savu attieksmi stiprināt iekļaujošu sabiedrību.
Bailes no atšķirīgā un ne vienmēr saprotamā nereti liedz saskatīt līdzīgo un vērtīgo, it sevišķi saskarsmē ar cilvēkiem, kam ir garīga rakstura traucējumi, kas var izpausties kā atšķirīgs intelekta līmenis vai uzvedības traucējumi. Taču tas nenozīmē, ka šie cilvēki nevar veiksmīgi iekļauties ikdienas dzīvē un, visbiežāk, arī darba tirgū, viņiem tikai var būt vajadzīgs vairāk laika, iecietība un vēlme saprast vai specifiskas darba metodes un uzdevumi. Atrodot un izceļot stiprās puses, viņi var pat ļoti veiksmīgi pildīt darba pienākumus, bet tas prasa līdzcilvēku atvērtību un spēju nodrošināt iekļaujošu vidi praksē, nevis tikai vispārīgu vīziju, kas paliek uz papīra.
Atslēga uz attieksmes maiņu – iekļaujoša izglītība
Pirmais solis ceļā uz patiešām iekļaujošu sabiedrību ir iekļaujoša izglītība. Mēs redzam, ka bērni un jaunieši citādo pieņem daudz vieglāk nekā viņu vecāki vai vecvecāki, kuri savā bērnībā cilvēkus ar invaliditāti tikpat kā nav redzējuši. Ja pirms vairākām desmitgadēm šādus cilvēkus ģimenes slēpa no sabiedrības acīm vai arī viņi uzturējās specializētās skolās un aprūpes iestādēs, tad tagad cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem arvien biežāk ir līdzās ikdienā – skolā, uz ielas, sabiedriskajā transportā, izklaides vietās, darbā. Nākotnes paaudzēm, cerams, būs daudz mazāk aizspriedumu, jo atšķirīgais vairs nešķitīs biedējošs.
Jāatzīst gan, ka līdz patiesi iekļaujošai izglītībai Latvijā vēl ir garš ceļš ejams. Pat ja cilvēks ir pabeidzis deviņas klases pamatskolā, bet nav ieguvis profesiju, atrast darbu var būt ļoti sarežģīti. Tas arī ir saprotams: neviens darba devējs algu nedāvina tāpat vien un no jebkura darbinieka sagaida, lai darbs tiktu izdarīts – kaut vai ar pielāgojumiem, pretimnākšanu un neparastākām metodēm, – tāpēc darbiniekam ir nepieciešams zināms prasmju un iemaņu kopums. Tieši profesijas apguve un sagatavotība darba tirgum ir tas, kā nereti cilvēkiem ar funkcionāliem, tai skaitā garīga rakstura traucējumiem šodien ļoti pietrūkst, bet kas varētu uzlabot viņu konkurētspēju. Latvijā darba tirgū aktīvā apritē ir vairāk nekā 48 000 darbspējas vecuma cilvēku ar invaliditāti. Visretāk nodarbināti ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem – tikai katrs sestais, kamēr redzes, dzirdes un kustību traucējumu gadījumā gandrīz katrs otrais. Nodarbināto cilvēku ar invaliditāti skaits pamazām aug, bet vēl arvien ir daudz - 66 000 cilvēku ar invaliditāti darbspējas vecumā, kuri ir ārpus darba tirgus, tomēr daļa no viņiem varētu strādāt, ja viņiem būtu izglītība un prasmes vai vienkārši pozitīvāks sabiedrības un darba devēju atbalsts.
Nav nepiemērotu darbinieku, ir nepiemēroti darba uzdevumi
Nevar noliegt, ka cilvēkiem ar psihiskiem un attīstības traucējumiem ir grūti noturēties darbā, bet bieži vien viņiem varētu palīdzēt ar metodēm, kas neprasa lielus ieguldījumus, tikai darba devēja labo gribu, apņemšanos un zināšanas. Piemēram, cilvēki ar noteiktiem attīstības traucējumiem var ilgstoši darīt monotonu un tikai ļoti vienkāršu darbu, bet viņiem var būt vajadzīgs kolēģis ar mentora funkciju, kurš pieskata un vada darba procesu, sniedz atbalstu atrodoties darba vidē. Var arī būt cilvēks ar ļoti labu izglītību, bet psihiskiem traucējumiem, kas liedz atsevišķos laika posmos veikt jebkādus darba pienākumus, toties ir brīži, kad šis cilvēks ir ārkārtīgi produktīvs. Ja darba devējs ir gatavs pielāgot darba ritmu, uzticot, piemēram, intensīvus projekta veida darbus brīžos, kad darbinieks spēj strādāt, rezultāti var būt izcili. Pastāv dažādi atbalsta veidi, kas var būt noderīgi darba devēju motivēšanai pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti, piemēram, subsidētās darba vietas, gadā izveidojot vidēji 500 šādas pagaidu nodarbinātības iespējas, taču katram cilvēkam uz visu mūžu šādu atbalstu nodrošināt nav iespējams, tāpēc svarīgi ir pēc subsidētās darba vietas turpināt darbu atklātā darba tirgū, un te apkārtējo līdzcilvēku izpratnei un iecietībai ir milzīga nozīme. Tāpat darba devēju izpratnes veicināšanai un iedrošināšanai tiek organizētas ikgadējās atvērto durvju dienas cilvēkiem ar invaliditāti, kuru ietvaros darba devēji iepazīstina ar darba iespējām, veido kontaktus un arī atrod darbiniekus atbilstoši uzņēmuma vajadzībām un cilvēka spējām.
Ļoti iepriecina, ka Latvijā atsevišķos uzņēmumos veidojas patiešām iekļaujoša darba kultūra, it īpaši attiecībā uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Šo uzņēmumu personālvadības speciālisti gan atzīst, ka veiksmes faktors lielā mērā ir katras struktūrvienības vadītāja un komandas izpratne, atvērtība un gatavība sadarboties ar cilvēkiem, kuriem pienākumu veikšanai, iespējams, vajadzēs vairāk laika vai lielāku atbalstu. Tomēr labi piemēri iedvesmo, un es ļoti ceru, ka šiem pirmajiem vēstnešiem sekos arī citi.
Sociālo kampaņu aktivitātes – iespēja satikties un dāvāt abpusēju prieku
Lai veicinātu izpratni par citādo, Labklājības ministrija jau vairākus gadus rīko sociālās kampaņas, kas jūtami uzlabo sabiedrības attieksmi iekļaušanas un dažādības jautājumos. Izmaiņas sabiedrības attieksmē un atvērtībā apliecina arī 2014., 2020. un 2024. gadā veikto sabiedriskās domas aptauju rezultāti – gadu gaitā Latvijas iedzīvotāji arvien biežāk atzīst, ka cilvēkiem ar invaliditāti vajadzētu piedalīties sabiedrības dzīvē. Turklāt pozitīvas izmaiņas attieksmē vērojas pret visiem traucējumu veidiem, savukārt pieņemšanas līmenis atšķiras atkarībā no traucējuma veida. Pērn veiktajā iedzīvotāju aptaujā[1] vairāk nekā 90% aptaujāto atzina, ka cilvēkiem ar kustību, dzirdes, redzes vai cita veida ilgstošiem veselības traucējumiem vajadzētu piedalīties sabiedrības dzīvē, tostarp gandrīz divas trešdaļas jeb 76% aptaujāto norādīja, ka iesaistīties vajadzētu pilnā mērā. Savukārt atbalstoša attieksme pret to, ka cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem (atpalicību) un psihiskām saslimšanām (piemēram, šizofrēniju, depresiju) vajadzētu piedalīties sabiedrības dzīvē vērojama nedaudz vairāk nekā 60% aptaujāto, un tikai katrs trešais aptaujātais atbalsta līdzdalību pilnā mērā.
Tas parāda, ka skaidrojošas un iekļaujošas kampaņas un pasākumus nedrīkstam novērtēt par zemu. Tāpēc arī Dažādo kurpju diena, ko jau trešo gadu rīkojam septembra beigās, caur iesaistīšanos un priecīgu līdzdalību veicina pārdomas un izpratni par to, ko īsti simbolizē iekāpšana otra kurpēs. Par šo iniciatīvu ir ieinteresējušās arī vairākas citas valstis – tostarp Beļģija, Francija un Nīderlande, Somija un Polija. Šī ir iespēja paust gan simbolisku, gan gluži praktisku atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti, uzrunājot tuvumā esošos dienas centrus, specializētās darbnīcas, nevalstiskās organizācijas un sarīkojot kādu kopīgu aktivitāti. Pieredze rāda, ka tāda kopā būšana šiem cilvēkiem ir ļoti svarīgs un priecīgs notikums, kas ļauj viņiem iziet ārpus savas ikdienā patīkamās un atbalstošās, tomēr noslēgtās vides un kaut uz brīdi justies kā līdzvērtīgiem sabiedrības locekļiem – patiešām novērtētiem un pieņemtiem.
Manuprāt, iztēle ir spēcīgāka par jebkuru pārliecināšanas līdzekli. Tāpēc 26. septembrī, kad katrā kājā ausim citādu kurpi, es aicinu ikvienu iztēloties: “Vai es gribētu, lai mana dzīve nozīmē slēpšanos četrās sienās, jo katru reizi, kad izeju no mājām, apkārtējie nosodoši novēršas un “noraksta” mani kā nevērtīgu vēl pirms iepazīšanās?” Visticamāk, atbilde ir “nē”. Iekāpjot otra kurpēs, varam kopā veidot tādu ikdienu un dzīves telpu, kur pieņemti un laimīgi jūtas visi.
[1] Avots: Latvijas iedzīvotāju aptauja par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. Latvijas Republikas tiesībsargs, SKDS pētījumu centrs, 2024.
Autore ir Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece.