Kad mākslīgā intelekta rīks kļūst par juridisku risku: konkurences tiesību perspektīva

Mākslīgais intelekts (MI) un algoritmiskā cenu noteikšana pēdējos gados ir kļuvuši par vienu no nopietnākajiem izaicinājumiem konkurences tiesību jomā visā pasaulē. Jautājums ir gan vienkāršs, gan sarežģīts vienlaikus: vai uzņēmums ir atbildīgs par dalību kartelī, ja par cenām "vienojās" nevis cilvēki, bet programmas?

Kas ir algoritmiskā kolūzija?

Algoritmiskā cenu noteikšana pati par sevi nav nekas jauns vai aizliegts. Aviokompānijas jau gadiem ilgi dinamiski maina biļešu cenas atkarībā no pieprasījuma, ride-sharing platformas paaugstina tarifus sastrēguma stundās, un tiešsaistes mazumtirgotāji pielāgo cenas vairākas reizes dienā. Tas ir efektīvs un bieži vien patērētājiem izdevīgs process.

Problēma rodas brīdī, kad vairāki konkurenti izmanto līdzīgus algoritmus, kas reāllaikā reaģē cits uz cita cenām. Laika gaitā šie algoritmi var "iemācīties", ka vienlaicīga cenu paaugstināšana nes lielāku peļņu nekā cenu karš. Rezultātā cenas virzās tikai uz augšu, un neviens no konkurentiem nav motivēts tās samazināt – lai gan nekāda vienošanās starp uzņēmumiem nav notikusi. Tieši to sauc par algoritmisko kolūziju (algorithmic collusion).

Trīs scenāriji: no acīmredzamā līdz pelēkajai zonai

Eiropas Komisija savās 2023. gada Vadlīnijās par horizontālās sadarbības nolīgumiem ir identificējusi trīs atšķirīgus scenārijus, kā algoritmi var radīt konkurences tiesību pārkāpumus.

Pirmais scenārijs ir visvienkāršākais – tā sauktā "kolūzija ar vienu kodu" (collusion by code). Konkurenti apzināti vienojas izmantot vienotu algoritmisko cenu noteikšanas rīku, lai saskaņotu cenas vai sodītu par novirzēm no vienošanās. Šī situācija juridiski neatšķiras no klasiska karteļa – tā ir aizliegta vienošanās pēc mērķa. Spānijas nekustamo īpašumu aģentu lieta un Apvienotās Karalistes Online Posters lieta ir tipiski piemēri šādam scenārijam.

Otrais scenārijs ir sarežģītāks – tā sauktā "hub-and-spoke" jeb "rumbas un spieķu" kolūzija. Vairāki konkurenti neatkarīgi izlemj lietot vienu un to pašu trešās puses nodrošinātu cenu noteikšanas rīku, ievadot tajā savus konfidenciālos datus. Programma ģenerē cenu rekomendācijas, kas faktiski saskaņo konkurentu rīcību, lai gan tie savā starpā tieši nekomunicē. Šis ir scenārijs, kas šobrīd izraisa visvairāk diskusiju un tiesvedību gan Eiropas valstīs, gan ASV.

Tuvākais piemērs Baltijas reģionā ir Lietuvas Eturas lieta (C-74/14). Uzņēmums Eturas darbināja tiešsaistes ceļojumu rezervēšanas platformu, ko izmantoja aptuveni 30 ceļojumu aģentūras. Platformas administrators vienpusēji ieviesa automātiskus atlaižu griestus (maksimāli 3%), par to informējot aģentūras caur sistēmas iekšējo paziņojumu. Aģentūras savstarpēji nekomunicēja – visu koordinēja platforma. ES Tiesa apstiprināja, ka šāda platformas vadīta koordinācija var būt konkurences tiesību pārkāpums (horizontāla vienošanās starp platformu izmantojošajām aģentūrām).

Šajā kontekstā būtiski uzsvērt, ka arī programmatūras piegādātājs vai platformas uzturētājs var būt atbildīgs. ES praksē jau ir nepārprotami atzīts, ka arī karteļa veicinātājs (facilitator) var tikt sodīts, pat ja tas nedarbojas konkrētajā horizontālajā tirgū, kā apstiprināts AC-Treuhand (C-194/14) lietā un detalizētāk skaidrots zemāk.

Trešais scenārijs ir visgrūtāk risināmais – pilnīgi autonoma MI kolūzija. Katrs uzņēmums izmanto savu neatkarīgu algoritmu, taču šie algoritmi, optimizējot peļņu un novērojot konkurentu rīcību, patstāvīgi nonāk pie koordinēta iznākuma – augstākām cenām. Neviens cilvēks nav devis norādījumu sadarboties, un starp uzņēmumiem nav nekāda tieša vai netieša kontakta. Šis scenārijs pagaidām lielā mērā ir teorētisks, taču MI tehnoloģijām strauji attīstoties, tas var kļūt par realitāti.

MI konkurences tiesībās nav nekādu privilēģiju

Eiropas Komisija ir skaidri norādījusi: ja cenu noteikšanas prakses ir prettiesiskas bezsaistē, tad tās ar lielu ticamību ir prettiesiskas arī tiešsaistē. MI rīkiem nepiemīt nekāda īpaša tiesiskā imunitāte.

Vēl svarīgāk – uzņēmums nevar izvairīties no atbildības, vienkārši apgalvojot, ka cenas noteicis algoritms. Eiropas Komisija Vadlīnijās par horizontālās sadarbības nolīgumiem skaidri norāda: algoritms atrodas uzņēmuma kontrolē tāpat kā darbinieks vai ārējais konsultants, kas darbojas uzņēmuma uzdevumā. Tāpēc uzņēmums ir atbildīgs par sava izmantotā algoritma rīcību arī tad, ja tas nav tieši paredzējis konkrēto pret konkurenci vērsto rezultātu.

Tas nozīmē, ka uzņēmumiem par sava MI tiesiskumu jārūpējas tikpat rūpīgi kā par darbinieku rīcību – principā vēl rūpīgāk, jo algoritma darbības var būt grūtāk pārraudzīt un prognozēt.

Kad MI pakalpojuma sniedzējs kļūst par karteļa veicinātāju

Viens no jaunākajiem jautājumiem konkurences tiesību jomā ir ģeneratīvā MI nodrošinātāju potenciālā atbildība. Kā jau minēts iepriekš, atbildība par pret konkurenci vērstām vienošanās ES tiesībās var attiekties ne tikai uz to tiešajiem dalībniekiem, bet arī uz tām personām, kas apzināti sekmē vai iespējo šādu rīcību.

Praksē tas nozīmē šādu situāciju: vairāki viena tirgus dalībnieki izmanto vienu un to pašu ģeneratīvā MI rīku – piemēram, cenu optimizācijas platformu, kas balstīta uz lielo valodu modeli. Katrs ievada tajā savus konfidenciālos datus par izmaksām, krājumiem un cenām. Rīks ģenerē rekomendācijas, kas faktiski saskaņo konkurentu rīcību, kļūstot par „rumbu” klasiskajā hub-and-spoke shēmā.

Ja ģeneratīvā MI asistents tiek izmantots cenu koordinācijai vai komerciāli jūtīgas informācijas apmaiņai starp konkurentiem, un pakalpojuma sniedzējs par to zina vai tam būtu jāzina, tas var tikt uzskatīts par pārkāpuma dalībnieku. Turklāt, šo atbildību nevar efektīvi izslēgt ar līgumiskiem noteikumiem. 

Datu vākšana un “skrāpēšana” – kur ir robeža?

Algoritmiskās cenu noteikšanas rīki bieži vien balstās uz datu “skrāpēšanu” (web scraping) – automatizētu informācijas vākšanu no tīmekļa vietnēm. Latvijas uzņēmējiem ir svarīgi saprast, ka šī prakse no juridiskā viedokļa atrodas komplicētā zonā, kur krustojas intelektuālā īpašuma tiesības, datu aizsardzības regulējums un konkurences tiesības.

Publiski pieejamas cenu informācijas vākšana no konkurentu tīmekļa vietnēm parasti tiek uzskatīta par zema riska darbību, ja vien tā nepārslogo vietni un neapiet pieejas ierobežojumus. Tātad – publiski pieejamu konkurentu cenu “skrāpēšana”, lai izmantotu to savas komercdarbības stratēģijas plānošanai, pati par sevi nav pārkāpums.

Savukārt, ja platforma “skrāpē”, apkopo un apmaina nepubliskus, no konkurences viedokļa jūtīgus tirgus dalībnieku datus, tad tas ar lielu ticamību būs konkurences tiesību pārkāpums.

Papildus konkurences tiesībām, attiecībā uz datu “skrāpēšanu” ES kontekstā svarīga ir Direktīva par datubāzu tiesisko aizsardzību (96/9/EK), kas piešķir sui generis tiesības datubāzu veidotājiem un var ierobežot sistemātisku skrāpēšanu. ES Tiesa Innoweb lietā raksturoja skrāpēšanu kā potenciālu datubāzu tiesību pārkāpumu, lai gan vēlāki spriedumi ir snieguši niansētāku skatījumu. Turklāt, ja skrāpētie dati ietver personas datus, piemērojama arī Vispārīgā datu aizsardzības regula.

Rezumējot, Latvijas uzņēmējiem, kas izmanto algoritmiskos cenu noteikšanas rīkus, būtu jāpārliecinās, kādus datus šie rīki vāc un izmanto. No konkurences tiesību viedokļa - ja rīks apkopo nepubliskus konkurentu datus vai tos ievada kopīgā platformā, kas pieejama arī konkurentiem, pārkāpuma risks ir ievērojams.

Kāda rīcība nav problemātiska?

Svarīgi saprast, ka algoritmu izmantošana cenu noteikšanai ne vienmēr rada konkurences tiesību riskus. 

Turpmāk uzskaitītas situācijas, kas visdrīzāk nebūs problemātiskas:

1. Uzņēmuma paša iekšējā cenu optimizācija, kas balstīta uz paša datiem par pieprasījumu, krājumiem un izmaksām, ir likumīga un bieži vien patērētājiem izdevīga prakse;
2. Publiski pieejamas informācijas izmantošana cenu noteikšanā – piemēram, konkurentu cenu novērošana to mājaslapās – pati par sevi neveido pārkāpumu; 
3. Dinamiskā cenu noteikšana, kas reaģē uz pieprasījuma svārstībām, piemēram, aviobiļešu vai viesnīcu cenu pielāgošana sezonalitātei, ir vispāratzīta un likumīga prakse; 
4. Paralēla rīcība tirgū, kad uzņēmumi neatkarīgi nonāk pie līdzīgiem lēmumiem, reaģējot uz vienādiem tirgus apstākļiem, arī nav aizliegta – tā ir normāla konkurences dinamika.

No kā izvairīties? Praktiski ieteikumi

Uzņēmumiem, kas izmanto vai plāno ieviest algoritmiskos cenu noteikšanas rīkus, būtu ieteicams ievērot vairākus piesardzības pasākumus.

Pirmkārt, nepieciešams izprast sava izmantotā algoritma darbību. Jāzina, kādus datus rīks izmanto, vai tajā tiek ievadīta konfidenciāla informācija un vai tas ņem vērā konkurentu nepubliskus datus. Uzņēmumiem būtu jāpieprasa no programmatūras piegādātājiem pilnīga caurskatāmība par datu avotiem. Ja uzņēmums nevar izskaidrot, kā tā izmantotais algoritms nosaka cenas, tas jau pats par sevi ir risks.

Otrkārt, jāizvairās no kopīgu cenu platformu izmantošanas, kurās vairāki konkurenti ievada savus konfidenciālos datus un saņem cenu rekomendācijas. Tieši šis modelis ir nonācis regulatoru uzmanības centrā gan Eiropā, gan ASV.

Treškārt, jādokumentē konkurences ieguvumi. Ja algoritmiskā cenu noteikšana samazina izmaksas, uzlabo pakalpojumu vai rada citus ieguvumus patērētājiem, šie apsvērumi var kļūt nozīmīgi, ja uzņēmuma cenošanas prakse tiek pārbaudīta.

Ceturtkārt, jāievieš atbilstības (compliance) sistēma, kas aptver arī uzņēmuma izmantotos MI rīkus. Eiropas komisāre Margrēte Vestagere ir ierosinājusi Compliance by Design konceptu – ideju, ka atbilstība konkurences tiesībām jāiebūvē algoritmā jau tā izstrādes posmā, nevis jāpārbauda tikai pēc tam.

Piektkārt, jāpārbauda līgumi ar MI rīku piegādātājiem. Jāpārliecinās, ka līgumā ietverti noteikumi par datu konfidencialitāti, rīka datu avotiem un atbildības sadalījumu.

No teorijas uz piemērošanas praksi

Pasaule šobrīd atrodas aktīvā regulējuma un piemērošanas prakses veidošanas fāzē. Eiropas Komisija 2025. gada vasarā apstiprināja, ka veic vairākas izmeklēšanas par algoritmisko cenu noteikšanu. ES Mākslīgā intelekta akta spēkā stāšanās 2026. gada augustā radīs papildu pienākumus MI sniedzējiem.

Arī Baltijas valstīs šie jautājumi kļūst arvien aktuālāki un konkurenci uzraugošās iestādes tiem aktīvi seko līdzi. Jo plašāk uzņēmumi ievieš MI risinājumus, tostarp kā palīgus preču un pakalpojumu cenu noteikšanā, jo lielāka kļūst nepieciešamība izprast šai jomai piemērojamos konkurences tiesību aspektus.

Galvenā atziņa ir vienkārša: MI nav ne vairāk, ne mazāk kā instruments, un par instrumenta izmantošanas sekām atbild tas, kurš to lieto. Algoritmam nav ne sirdsapziņas, ne juridiskas atbildības – tā gulstas uz uzņēmumu. Un konkurences tiesības nešķiro, vai cenas saskaņoja cilvēki pie kafijas tases vai algoritmi mākoņserverī.

Autore ir ZAB Ellex Kļaviņš vadošā partnere, zvērināta advokāte un ES un konkurences tiesību prakses grupas vadītāja.