Ilze Pētersone – Jezupenoka. Publicitātes foto
Ikgadējā ANO ziņojumā par pasaules laimi (World Happiness Report) Latvija kopš pērnā gada noslīdējusi no 46. uz 51. vietu, Igaunija – no 34. uz 39. vietu, bet Lietuva pakāpusies no 19. uz 16. vietu. Eksperti skaidro, ka sabiedrībās, kur valda rūpes un solidaritāte, kā arī uzticēšanās valdībai un politikas veidotājiem, laimes indekss ir vienmērīgs un augstāks.
Diemžēl, bet Latvijā pašlaik varam redzēt strauji mainīgu politiku, nekonsekventus lēmumus, kā arī atbalsta trūkumu jaunajām ģimenēm, kas būtiski ietekmē nākotnes plānus un laimes izjūtu.
Domājot par situāciju Latvijā, primāri gribas atsaukties uz postpadomju mantojumu, kas varētu ietekmēt laimes izjūtu, tomēr jāatceras, ka arī Igaunijas un Lietuvas vēsturē ir identiski notikumi un kaimiņvalstīs laimes indekss patlaban ir daudz augstāks. Tātad problēma slēpjas kaut kur citur.
Pērn publicētais Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Uzticēšanās pētījums (Trust Survey) atspoguļoja, ka sabiedrības uzticēšanās nacionālajam parlamentam Latvijā joprojām ir par 11,88% zemāka nekā vidēji OECD valstīs – Saeimai neuzticas 53,81% pētījuma dalībnieku.
Senais teiciens vēsta, ka zivs pūst no galvas – valstī tas ir parlaments, darbā – vadītājs, bet ģimenē – vecāki. Tieši viņu rīcība un attieksme būtiski ietekmē arī pārējos: vadītāja rīcība - darbiniekus, vecāku rīcība - bērnus utt.
Ja politiķu rīcība un vārdi nesakrīt, tas būtiski ietekmē arī sabiedrības noskaņojumu. Piemēram, politikas veidotāji plaši diskutē par to, kā sekmēt demogrāfijas rādītāju uzlabošanos, taču realitātē pieņemtie lēmumi nereti kavē šo mērķi.
Darbojoties pirmskolas izglītības nozarē jau 18 gadus, esmu secinājusi, ka atbalsts ir audzis, taču kopumā joprojām pietrūkst mūsdienīgas domāšanas un spējas paraudzīties uz izglītību kopumā, nenodalot - pašvaldības vai privātā izglītības iestāde. Latvijā ir dažādas ģimenes ar atšķirīgām vērtībām un vajadzībām, tāpēc valsts interesēs būtu nodrošināt pēc iespējas plašāku izglītības pakalpojuma klāstu, lai katra ģimene var izvelēties un atrast sev atbilstošāko. Diemžēl mēs turpinām nodalīt pašvaldību un privātās pirmsskolas, tāda pati tendence jūtama arī skolās, lai gan patiesībā būtu jānodrošina brīvas un vienlīdzīgas izvēles iespējas ikvienai ģimenei. Vienlīdzīgs atbalsts un attieksme pret visām ģimenēm nodrošinātu, ka vecāki var brīvi izvēlēties savam bērnam piemērotāko izglītību, neatkarīgi no ģimenes budžeta iespējām.
Lai varētu runāt par laimes sajūtu, pirmais priekšnoteikums ir uzticēšanās un paļaušanās, ka politikas veidotāju lēmumi patiešām ir sabiedrības interesēs. Kad ģimenē aug bērns, viņš zina, ka vienmēr var paļauties uz saviem vecākiem, bet, vai Latvijas iedzīvotāji, tai skaitā uzņēmēji, vienmēr var paļauties uz valdību un politikas veidotājiem? Šeit ir gan labi, gan ne tik labi piemēri. Piemēram, pandēmijas laikā mēs kā privātā pirmsskola saņēmām atbalstu un novērtējām - lai arī nodokļi ir augsti, to maksāšana ir svarīga un atmaksājas ilgtermiņā. Tajā brīdī izjutām, ka varam paļauties uz valsti. Tomēr šādu pozitīvu piemēru nav daudz, un pretējos svaru kausos ir biežas izmaiņas normatīvajā regulējumā, nodokļu likmēs, sarežģīta līdzfinansējuma aprēķināšanas kārtība privātajām pirmsskolām, kurā netiek iekļautas visas izmaksas, u.tml. Kamēr labo piemēru nebūs daudz vairāk, par laimes sajūtu ir grūti runāt.
Eksperti arī norāda, ka laimes sajūta korelē ar politiskā populisma pieaugumu - tie, kuri sevi uzskata par nelaimīgiem, biežāk balso par populistiem. Diemžēl, tuvojoties vēlēšanām, tas ir jūtams aizvien vairāk.
Pašlaik politiķi aizvien aktīvāk klāsta dažādus solījumus – “mēs uzcelsim”, “mēs ieviesīsim”, “mēs izdarīsim”, taču būtu daudz vērtīgāk fokusēties uz sadarbību, konstruktīvu un konsekventu darbību.
Kamēr tas nenotiks, uzņēmēji un ģimenes turpinās dzīvot sistēmā, kurā katrs jauns gads ir kā salūts, kas nes nezināmo. Lai mainītu esošo sistēmu, ir svarīga pārdomāta plānošana un solījumu turēšana – tad arī vecāki varētu paļauties uz izglītības pieejamības iespējām. Patlaban mūsu novadā vecāki ik gadu jautā, vai varēs turpināt apmeklēt privāto pirmsskolu, lai reiz ir sākuši, lai gan ir atbrīvojusies vieta pašvaldības bērnudārzā, vai viņiem neatņems līdzfinansējumu utt. Ģimenēs valda liels satraukums un nav drošības par nākotni pat šādā līmenī.
Tāpat svarīgi runāt arī par vērtībām, kas veido laimes sajūtu. Manuprāt, galvenās vērtības, ko sabiedrībā kopumā vajadzētu sekmēt un iedzīvināt, ir godīgums, atklātība un drosme runāt patiesi. Diemžēl joprojām bieži klusējam, baidāmies, ka mūs pārpratīs vai sodīs, ja pateiksim, ko patiesi domājam. Tas ir vēsturiski iesakņojies kultūrā, bet priecē, ka ir redzamas pārmaiņas – jaunā paaudze ir krietni atvērtāka un nebaidās paust savu viedokli. Tas ir solis pareizajā virzienā.
Tikai atklāta, saprotama un abpusēja komunikācija var radīt uzticēšanos un ilgtermiņā arī paaugstināt sabiedrības laimes sajūtu.
Tādēļ viena no būtiskām prasmēm, ko mums vajadzētu attīstīt visos sabiedrības līmeņos – īpaši izglītībā un valsts pārvaldē –, ir komunikācija. Godīga, konstruktīva un saprotama.
Liela nozīme ir arī izglītības kvalitātei – nevis tikai teorētiskai, bet tādai, kas balstīta cilvēka izpratnē par sevi. Izglītības programmā ļoti maz uzmanības tiek veltīts tādu prasmju iepazīšanai, kas nepieciešamas dzīvei – emocionālā inteliģence, spēja atpazīt savas vajadzības un stiprās puses, kā arī prasme sadarboties un izzināt sevi. Šīs zināšanas ir pamatā ne tikai personīgajai labsajūtai, bet arī sabiedrības ilgtspējai. Un tieši šeit īpaša loma ir pirmsskolai. Pirmsskola ir pamatu pamats – vieta, kur bērns iemācās būt patstāvīgs, risināt ikdienas situācijas, izteikt savas domas, palīdzēt citiem un uzņemties atbildību. Mūsu pirmsskolā bērni paši klāj galdu, tīra skapīšus, maina gultasveļu – viņi aug kā līdzatbildīgi sabiedrības locekļi, nevis tikai pasīvi vērotāji.
Lai mēs nākotnē redzētu laimīgāku sabiedrību, ir jāsāk ar pamatiem – ar patiesu vēlmi izprast un atbalstīt cilvēku jau no pašas mazotnes, nodrošinot kvalitatīvu, vērtībās balstītu izglītību, godīgu un saprotamu komunikāciju visos līmeņos, kā arī uzticēšanos kā valstij, tā vienam otram. Tikai tad, kad politiķu vārdi sakritīs ar darbiem, vecāki spēs paļauties uz sistēmu, un bērni augs vidē, kurā viņu spējas tiek apzinātas un atbalstītas, mēs varēsim cerēt uz sabiedrību, kurā cilvēki jūtas droši, saprasti un laimīgi.
Autore ir privātās pirmsskolas izglītības iestādes Pasaku valstība vadītāja