Vladislava Marāne. Publicitātes foto
Augusta beigās vētra Latvijā plosījās mazāk nekā diennakti, tomēr secinājumu un mācību gan mums katram personīgi, gan valsts pārvaldei pietiks ilgam laikam. Īpaši vērtīgi bija par krīžu pārvaldību atbildīgo iestāžu secinājumi par to, cik zema bija pašu iedzīvotāju gatavība pārvarēt vētras sekas. Ko krīzē varam sagaidīt no valsts, un kas ir mūsu pašu atbildība?
Labai krīžu gatavībai nepieciešama rīcība trīs savstarpēji saistītos līmeņos: noturīga veselības aprūpes sistēma, efektīva valsts gatavība krīzēm un gatavi iedzīvotāji. Katrs no šiem līmeņiem stiprina pārējos, bet nepilnības kaut vienā no tiem vājina visu sistēmu. Turklāt noturīgu veselības aprūpes sistēmu nevar uzbūvēt krīzes laikā – tai jāpastāv jau pirms krīzes.
Gatavības pamatā – spēcīga veselības aprūpes sistēma
Pirmais un svarīgākais veselības drošības balsts ir noturīga veselības aprūpes sistēma. Tikmēr Latvijas iedzīvotāji joprojām nodzīvo vienu no īsākajiem veselīgas dzīves posmiem Eiropas Savienībā. Eurostat dati rāda: Latvijā veselīgas dzīves gadu skaits piedzimstot bija zemākais ES gan sievietēm – 54,3 gadi, gan vīriešiem – 51,2 gadi. Vienlaikus 2026. gadā valsts budžeta finansējums veselībai tikai nedaudz pārsniedz 4% no IKP. Savukārt kopējie veselības izdevumi Latvijā ir tikai mazliet virs 4% no IKP, kamēr ES vidēji tie sasniedz vairāk nekā 7%. Šie rādītāji skaidri parāda ilgstošu finansējuma plaisu.
Plānojot valsts finansējumu, ir jāņem vērā, ka veselība nav tikai medicīnas jautājums. Tā ir valsts noturības, ekonomiskās stabilitātes un cilvēkdrošības pamats. Jo veselāki esam pirms krīzes, jo lielāka ir mūsu individuālā un kopējā spēja to izturēt. Covid-19 pandēmija parādīja, ka ārkārtas finansējums nespēj kompensēt gadiem uzkrātu nepietiekamu ieguldījumu sekas. ES valstīm ar pietiekamu personālu, elastīgu primāro aprūpi, rezervēm un spēcīgu pārvaldību bija vieglāk pielāgoties un vienlaikus turpināt sniegt ikdienas veselības aprūpes pakalpojumus.
Savukārt Latvija ar vājāku veselības sistēmu saskārās ar daudz lielākām grūtībām neskatoties uz to, ka krīzes laikā tika mobilizēti ievērojami papildu līdzekļi. 2021. gada oktobrī, pandēmijas smagākā rudens viļņa laikā, mirstība Latvijā par 52,4% pārsniedza 2016.–2019. gada attiecīgā mēneša vidējo rādītāju. Ārkārtas līdzekļi tika piešķirti lielā apjomā, taču tie nevarēja vienā mirklī novērst personāla trūkumu, novēlotu aprūpes pieejamību, zemu veselībpratību un citas gadiem veidojušās sistēmas nepilnības.
Tas pats princips attiecas arī uz citām lielām un ilgstošām krīzēm. Tās rada ārkārtēju slodzi veselības aprūpes sistēmai ne tikai iespējamo cietušo dēļ. Krīzes saasina hroniskās slimības, pārtrauc ārstēšanas pēctecību un atstāj ilgtermiņa sekas uz psihisko veselību. Tādēļ sistēmai arī krīzes laikā jāturpina ārstēt neinfekcijas slimības, pacientiem pēc iespējas laikus jāsaņem palīdzība ārpus slimnīcas, bet stacionāru kapacitāte jāsaglabā akūtām vajadzībām.
Būtiska daļa no šīs gatavības ir medikamentu pieejamība. Tā nav tikai veselības vai sociālās politikas joma – tas ir arī valsts drošības jautājums. Ja hroniskas slimības tiek savlaicīgi un efektīvi kontrolētas, krīzes laikā samazinās novēršamu komplikāciju un pēkšņas hospitalizācijas risks, saglabājot ierobežoto veselības aprūpes kapacitāti tiem, kuriem tā vajadzīga visvairāk.
Veselāki iedzīvotāji spēj ilgāk turpināt strādāt, uzturēt kritisko infrastruktūru, rūpēties par tuviniekiem un iesaistīties krīzes pārvarēšanā. Savukārt stabila zāļu kompensācijas sistēma palīdz saglabāt ārstēšanas nepārtrauktību jau pirms ārkārtas situācijas un mazina risku, ka vienlaikus ar valsts mēroga krīzi sākas arī veselības krīze.
Tādēļ ilgtspējīgi ieguldījumi veselības aprūpē, medikamentu pieejamībā un inovācijās nav tikai izdevumi. Tie ir ieguldījumi valsts noturībā.
Tomēr spēcīgs veselības aprūpes pamats vēl pats par sevi nenozīmē, ka valsts zinās, kā rīkoties konkrētā krīzē.
Gatavība krīzei – plānot neparedzamo
Tomēr ar spēcīgu veselības aprūpes sistēmu vien nepietiek. Valstij vajadzīgi visaptveroši gatavības plāni, kas aptver slimnīcu darbības nepārtrauktību, zāļu piegādes, krājumu veidošanu, datu un saziņas risinājumus, kā arī skaidru operatīvo koordināciju.
Latvijā institucionālā gatavība pēdējos gados ir būtiski uzlabojusies: veselības iestādēm un slimnīcām parasti ir rīcības plāni dažādām krīzēm. Taču vienai ievainojamībai joprojām pievēršam pārāk maz uzmanības – sadarbībai ārpus valsts pārvaldes un ārstniecības iestādēm.
Nevienu lielu krīzi nepārvalda tikai valdība. Reaģēšanā iesaistās pacientu organizācijas, mediķu profesionālās organizācijas, zāļu ražotāji, lieltirgotavas, aptiekas, humānās palīdzības organizācijas un citi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki. Tomēr pirms krīzes tie reti tiek pilnvērtīgi iekļauti gatavības plānošanā.
Tas rada neskaidrību tieši tad, kad visvairāk vajadzīga skaidrība. Kas sazināsies ar pacientiem, ja radīsies zāļu trūkums vai pārtrūks sakari? Kas atbalstīs īpaši ievainojamās pacientu grupas? Kā regulatori, ārstniecības iestādes, aptiekas un ražotāji apmainīsies ar informāciju? Atbildes uz šiem jautājumiem nevar sākt meklēt krīzes laikā – tām jau jābūt iestrādātām plānos.
Tātad gatavība nav tikai loģistika un krājumi. Tā prasa skaidri noteiktas lomas, regulāras kopīgas mācības un uzticamas partnerības starp valsts institūcijām un pārējiem iesaistītajiem. Valstis, kas šīs attiecības veido pirms ārkārtas situācijas, krīzē spēs rīkoties ātrāk un saskaņotāk.
Vienlaikus neviens gatavības plāns nespēj kompensēt strukturāli vāju veselības aprūpes sistēmu. Ārkārtas protokoli darbojas tikai tad, ja tie balstās pietiekamā infrastruktūrā, personāla kapacitātē un ilgtspējīgā finansējumā. Taču arī spēcīga sistēma un pārdomāti plāni nebūs pietiekami, ja paši iedzīvotāji nezinās, kā rīkoties pirmajās krīzes stundās un dienās.
Iedzīvotāju gatavība
Trešais veselības drošības līmenis ir pašu iedzīvotāju gatavība. Katrai mājsaimniecībai jāspēj vismaz pirmās 72 stundas parūpēties par sevi bez tūlītējas dienestu palīdzības. Tas nozīmē laikus sagatavot dzeramo ūdeni, ilgāk uzglabājamu pārtiku, ikdienā nepieciešamās zāles, skaidru naudu, dokumentu kopijas, radioaparātu un gaismas avotus, kā arī paredzēt, kā rīkoties bez elektrības, apkures, interneta un mobilajiem sakariem. Praktisks rīcības algoritms un ārkārtas gadījumu somas saraksts pieejams Aizsardzības ministrijas materiālā “Kā rīkoties krīzes gadījumā”.
Veselības drošības ziņā tas nozīmē arī savlaicīgi sagatavot savu zāļu rezervi ikdienas vajadzībām, zināt lietoto zāļu nosaukumus un devas, glabāt svarīgāko veselības informāciju pieejamā veidā un apgūt pirmās palīdzības pamatus. Ģimenē iepriekš jāvienojas par rīcību, ja nav sakaru, un jāzina, kam nepieciešama īpaša palīdzība – bērniem, senioriem, cilvēkiem ar invaliditāti vai hroniskām slimībām.
Iedzīvotājiem jāspēj arī izvērtēt, vai mazāk būtiskas problēmas dēļ tiešām jāsazinās ar operatīvajiem dienestiem vai risinājumu iespējams rast pašiem. Krīzes pārvaldība nozīmē uzņemties atbildību par sevi un saviem tuviniekiem. Mums jābūt gataviem palikt bez sakariem un pieņemt lēmumus patstāvīgi.
Tomēr iedzīvotāju gatavība nevar aizstāt valsts atbildību. Valstij jānodrošina funkcionējoša veselības aprūpes sistēma, skaidri rīcības mehānismi un saprotama komunikācija. Savukārt iedzīvotāju uzdevums ir miera laikā sagatavoties parūpēties par sevi un saviem tuviniekiem.
Vētra parādīja, cik ātri var tikt pārtraukta ierastā ikdiena. Tādēļ atbilde uz raksta sākumā uzdoto jautājumu nav izvēle starp valsts vai iedzīvotāju atbildību. Mūsu noturību noteiks abu gatavība: cik stipru sistēmu būsim izveidojuši un cik gatavi paši būsim rīkoties brīdī, kad ierastā ikdiena pārtrūkst. Veselības drošība sākas ilgi pirms krīzes — un tā ir kopīga atbildība.
Autore ir Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas direktore.
